urn:lj:klab.lv:atom1:ldIlse KahrklisIlse KahrklisIlse Kahrkliskristine.neiburga@gmail.comIlse Kahrklis2020-11-06T19:48:28Z2020-11-06T19:48:28Zurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24320732020-11-06T20:46:002020-11-06T20:46:002020-11-06T19:48:28Z2020-11-06T19:48:28Zpozitīvas ziņas - atstāt Maksi uz otru gadu devītajā klasē, bija super labs lēmums. <br />bērns gluži kā samainīts. viņš dara un viņam sanāk! prieks vērot kā atplaukst dzirdot pozitīvu novērtējumu viņa zināšanāmurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24319712020-11-06T20:41:002020-11-06T20:41:002020-11-06T19:46:02Z2020-11-06T19:46:02Zes šodien uzzināju, ka ir tāda lieta kā "Trauma-Responses", apskatot to sarakstu - man gandrīz katra no tām ir. <br />es tik daudz enerģijas investēju, lai to visu slēptu un būtu "normāla"... enerģiju, ko es varētu investēt kaut kam jēdzīgam...<br /><br />sagribējās ļauties dēmoniem un būt kreizī.<br />varbūt tad tas viss beigsies?urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24317042020-11-06T20:25:002020-11-06T20:25:002020-11-06T19:30:34Z2020-11-06T19:30:34Z1) man iet daudz labāk<br />2) es rokos un rokos un atrodu lietas, kas mani pārsteidz. ja kāds man to stāstītu, tad es teiktu, ka šis cilvēks ir kukū. nopietni kukū. kaut kur, kaut kas ir sagājis pamatīgā greblī.<br /><br />par laimi man beidzot ir terapeits, kurš strādā. viņš ir jauks un ieklausās, dodot man sajūtu, ka es tieku sadzirdēta. bet tajā pašā laikā viņš spēj uzdot jautājumus par kuriem es nedēļu lauzu galvu. <br /><br />pēdējais jautājums bija aprakstīt situāciju kad man viņu vairs nevajadzēs. <br />es tikko izdomāju atbildi!<br />kad es sevi spēšu pieņemt kā cilvēku, ne tikai kā garu.<br />kad es pati sevi saredzēšu. komplektā. kā vienu, nevis kā atspīdumu saplēsta spoguļa lauskās.<br />kad es spēšu sevi pasargāt no cilvēkiem, kas man dara pāri. no visiem viņiem. it sevišķi tuvajiem.ziņojuurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24312672020-09-28T21:04:002020-09-28T21:04:002020-09-28T19:06:41Z2020-09-28T19:06:41Zpaliek labāk.<br /><br />ne jau tā mega uzreiz. un protams ar lielākiem un mazākiem atkritieniem, bet tendence ir uz pozitīvo. <br /><br />ja nevar iet uz mērķi, tad vismaz jākrīt uz mērķa pusi.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24310602020-08-21T10:18:002020-08-21T10:18:002020-08-21T08:26:57Z2020-08-21T08:26:57Zvisgrūtākie mirkļi ir naktīs aizmigt, no rīta piecelties (es joprojām atrodos gultā, lai gan pamodos kopā ar S pirms 7) un pēcpusdienas. tieši pēc pusdienām.<br />labajos mirkļos es izdomāju, ko es varētu darīt, lai grūtie mirkļi būtu vieglāki. piemēram, sadalīt dienu pa sesijām ar interesantām nodarbēm. <br />diemžēl visi labie nodomi izkūp mirklī, kad tas ir jādara. <br />es vakar izdomāju, ka no rīta izmazgāšu matus un iešu dārzu ravēt. <br />dārzs man patīk.<br />un, kas ir ļoti svarīgi, tur uzreiz var redzēt rezultātu.<br /><br />tagad es mēģinu sevi motivēt vismaz matus izmazgāt, jo dārza ravēšanai nu jau ir par karstu...<br /><br />pēcpusdienai es biju izdomājusi iet uz pilsētu, nosēsties kaut kādā kafe un lasīt grāmatu. <br />tas man tik ļoti patīk un dod prieku - būt starp cilvēkiem, bet nerunāt ar viņiem.<br />man ir bail, ka arī to es neizdarīšu.<br /><br />vienīgais, ko es varu vienmēr un visur: veģetēt<br />pilnīgs pretstats "viņa dzīvoja dzīvi pilnasinīgi"urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24308852020-08-21T09:28:002020-08-21T09:28:002020-08-21T07:46:57Z2020-08-21T07:46:57Ztā, kā es nezinu, ko es gribu ar sevi darīt, tad mēģinu no otra gala. domāt par to, kā par kaut ko notikušu. aptuveni šādi: es esmu nolikusi karoti, ko cilvēki saka par mani atceroties. <br />ko man gribētos, lai viņi saka? ko mani bērni saka?<br />ko es pati saku, domāju par aizgājējiem? kuri izraisa pozitīvas atmiņas pat pēc gadiem?<br /><br />ir daži piemēri ģimenē un ir daži piemēri paziņu lokā. cilvēki, kas daudz smejas, rada prieku un nepiespiestības sajūtu. tādi sajūsmina ikvienu. man arī gribētos piederēt pie viņiem. bet es nemāku priecāties. mani tas nomāc. jāiet pie Poliannas kursos. es nemāku spēlēties. man viss ir tik nenormāli smagi un nopietni. es esmu kā akmens siena. pagātnes palieka. no pils, kas jau sabrukusi. bet siena vēl stāv. visiem par atgādinājumu un biedinājumu. man tik ļoti gribētos būt mazam, mājīgam koka namiņam, kurā kamīns kuras un valda mīlestība un saticība. <br /><br />(neuzrakstāms domu juceklis)<br /><br />... arī domājot no otra gala es nonāku strupceļā. vienīgais ko pagātnes formā spēju izdomāt ir tas, ka es gribu, lai cilvēki saka, ka es dzīvoju dzīvi pilnasinīgi un beizot esmu ieguvusi mieru pēc kā visu dzīvi tiecos, bet mana trauksmainā daba liedza iegūt.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24305642020-08-21T09:10:002020-08-21T09:10:002020-08-21T07:27:11Z2020-08-21T07:27:11Zkas ar mani notiek???<br /><br />kopš atgriezāmies DE man ir atkritiens. es atkal vislaik guļu, neko negribu un viss mani tracina. es esmu tādā kā starpsfērā. kas ir citādi - tas, ka es to jau esmu piedzīvojusi, šoreiz varu labāk identificēt, kas notiek. bet visu traucē mana nepacietība un laikam jau ka godkāre - es biju iedomājusies, ka vienreiz izdzīvots, tas ir garām. izlasīta grāmata. kāda velna pēc tas atkārtojas? kas ir trigeris?<br /><br />vakar vakarā izlīdu no mājas, satiku foršos kaimiņus, parunājāmies. visi priecājas mūs atkal redzēt. bet tā pļāpājot es atkal sajūtos vainīga. viņi skumst par pagājušo atvaļinājumu un jau cīnās ar kārtējiem darbiem. es klusēju. jo man netikai bija gandrīz 5 nedēļu atvaļinājums, es nestrādāju un vēl kādu laiku nestrādāšu. jūtos kā liekēde. es mēģinu domāt par darbu, bet nekas vairāk par noliegumu un mūra sienu manās smadzenēs neuzburas. mans kūlais, foršais darbs vairs mani neiedvesmo, bet gan atbaida. kad es domāju, ko citu es gribētu darīt - visas idejas uzdzen riebumu vien no tā kā es iedomājos manu ikdienu, dažas ir kategorisks nē. pat mans kafejnīcas sapnis uzdzen riebumu. kas notiek?? es sevi vairs nepazīstu! <br /><br />vai es vispār sevi jelkad esmu pazinusi?urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24304292020-08-18T22:07:002020-08-18T22:07:002020-08-21T08:27:20Z2020-08-21T08:27:20ZTas, kurš poļiem pateica, ka ikreiz braucot pa autobāņa labo joslu, krāns paliek 1cm īsāks, fiksi atzīstās un pasakiet, ka tas bija joks!!!!1<br /><br />Kāda jēga no 3 joslām, ja visi brauc pa vidējo vai kreiso?urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24301472020-07-14T14:15:002020-07-14T14:15:002020-07-14T12:15:43Z2020-07-14T12:15:43Zbija ļoti labas darba pārrunas.<br />varu iedomāties sevi tur.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24298532020-07-14T12:35:002020-07-14T12:35:002020-07-14T10:39:38Z2020-07-14T10:39:38Zman šodien ir video zvana darba pārrunas. <br />meta izdzirdēja un satraucās, ka darbs mani slimotāju grib mest ārā.<br />saku, nē. es pieteicos jaunam.<br />kāpēc?<br />nokaunējos un atbildēju kā ir. viņa cer, ka nogriežot matus dzīve mainīsies, es ceru, ka nomainot darbu depresijas izraisītāji pazudīs. laikam lieki piebilst, ka mana depresija nav ar drab saistīta.<br />mans bērns uzklausīja mani un mierīgi atbildēja, ka viņa tomēr brauks uz Augsburg (pēdējo dienu asaru tēma).<br />un es atkal nokaunējos.<br />mans bērns ir saprātīgāks par mani.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24296272020-07-14T10:41:002020-07-14T10:41:002020-07-14T08:56:24Z2020-07-14T08:56:24Zes stāstu visiem, ka tas ir viņa lēmums, viņa dzīve, ko es nevaru viņa vietā dzīvot.<br /><br />bet patiesībā es jūtos kā lūzere. <br />gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.<br />kaut kur kaut ko es neesmu izdarījusi.<br />kaut kas ir nokavēts, neredzēts, nesaprasts.<br /><br />man ir bail pārforsēt to mēģinot labot. nevar jau vairs neko izlabot...<br />var tikai sačakarēt attiecības pavisam.<br /><br />vienīgais prātīgais būtu būt blakus. mīlošais, saprotošai un atbalstošai. vienalga vai kas.<br />ārprāts, cik tas ir grūti.<br /><br />ir jāpieņem, ka mans jūtīgais, gudrais bērns paliek 9.klasē uz otro gadu, jo viņam liekas svarīgāk ignorēt atsevišķus skolotājus un priekšmetus nevis apsēsties un vismaz izlasīt, par ko ir tēma! piespiesties. man liekas, ka viņš nemaz nezin, ko tas nozīmē. paaudze, kas iet zemākās pretestības ceļu. par laimi viņš vairs negrib palets skolu vispār un kļūt par influenceri. es saprastu, ja viņš palikir uz orte gadu dēļ fizikas vai ķīmijas vai Wirtschaft und Recht, bet nē. Ētika!!!!!! nu kādam ambālim jābūt, lai ētikā gadā dabūtu 5??? un matemātika! mana mīļā matemātika. joks tāds, ka mēs kopā rēķinājām un viņš manā vienādojumā atrada kļūdu, ko es pati neredzēju. tad kāda joda pēc, ja jau viņš saprot tēmu, kāda joda pēc atzīmes ir tik ļoti sliktas?<br /><br />vienīgais prātīgais ir būt blakus. mīlošais, saprotošai un atbalstošai. <br />tas ir viņa lēmums, viņa dzīve, ko es nevaru viņa vietā dzīvot.bija tik labiurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24292322020-07-14T10:26:002020-07-14T10:26:002020-07-14T08:28:13Z2020-07-14T08:28:13Zbet vakarvakarā pārdega kaut kādi drošinātāji.<br />briesmīgs atkritiens.<br />iespējams tikai brīdinājums, lai cik arī kaifīgas tās ripas nebūtu, ar tām vien nebūs līdzēts.P.S.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24290082020-07-13T13:36:002020-07-13T13:36:002020-07-13T11:40:32Z2020-07-13T11:40:32Zes beidzot esmu nodzīvojusies līdz diagnozei "depresija".<br /><br />iedeva man ļoti labas ripas. iespējams daļa no iedarbības ir placebo, jo neilgi lietoju, bet tā sajūta ir tik fantastiska, ka gribas vēl un vēl un vēl. esmu atguvusi savu cinismu un pofigismu. tas man liekas mazu svētku vērts notikums.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24288472020-07-13T13:21:002020-07-13T13:21:002020-07-13T11:21:31Z2020-07-13T11:21:31Zlai viegli, <a href="http://klab.lv/users/anonymous/">anonymous</a>!urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24284792020-04-27T16:57:002020-04-27T16:57:002020-04-27T15:00:06Z2020-04-27T15:00:06Zja seit ir kādi hipster, kas lieto insta, ziņoju, ka es postēju selfijus ar puķēm un ēdienu bildes <br />korona man visu prātu nodžumījusi, vairāk kā pozēt un gatavot nemāku<br /><br />un es cerēju beidzot uzrakstīt pieredzes stāstiņus grāmatai...<br />pheurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24282282020-03-02T10:11:002020-03-02T10:11:002020-03-02T09:12:35Z2020-03-02T09:12:35Zatkal jāpiemin mans 15gadīgais dēls, kurš nesen ar lielu pārsteigumu teica: mammu, cilvēkiem patīk jauki cilvēki, kuri viņiem palīdz!<br /><br />paskaidrojums: viņam riebjas viņa klases audzinātāja. mēs daudz runājam par to. es stāstu, ka viņam nav ar viņu jādraudzējas, bet jābūt pieklājīgam. jo viņa pilnīgi noteikti jūt nicinājumu un riebumu no viņa puses. un tad nu beidzot manam dūdieviņam pieleca un viņš pateica augstāk citēto teikumu. man atlika vien nokomentēt ar : daah!hameleons urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24280082020-03-02T08:33:002020-03-02T08:33:002020-03-02T12:18:23Z2020-03-02T12:18:23Zšad un tad cilvēki saka, ka man ir akcents. visās valodās. arī LV.<br />es beidzot esmu sapratusi kāpēc un kad!<br /><br />janvārī es biju Vīnē mācīt 30 cilvēkus vienā firmā. kursu laikā viņi centās ar mani runāt hochdeutsch, bet savā starpā vienmēr pa austriskam, ko es galīgi nesaprotu. un pēkšņi es sāku runāt saksiski (sachsisch) !!! un tā es sevi pieķēru slengojot, ja kāds cits slengo! protams protams austriešu izrunai un sakšu izrunai nav nekā kopīga, bet ja visi nerunā hochdeutsch, tad es arī ne. <br /><br />es Leipcigā nostrādāju 2,5 gadus un sakšu dialekts ir vienīgais, ko es apzināti māku ieslēgt un izslēgt. <br />pubertātē mani izmeta no kora ārā, jo es dziedāju visām balsīm līdzi, tagad es sapratu kā tam vajadzēja izklausīties.<br /><br /><br />upd.&gt; kosmosā kāds izlasīja, ko es te uzrakstīju un atsūtīja twiterī atbildi.<br /><img src="https://pbs.twimg.com/media/ESCNvrLX0AAzc0l?format=jpg&amp;name=large"><br />un šo parādību saucot <i>accommodation theory</i>urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24278382020-03-02T08:16:002020-03-02T08:16:002020-03-02T07:29:19Z2020-03-02T07:29:19Zvai kāds no jums ir ticis cauri stikla griestiem? Man vajag padomu.<br /><br />es esmu senior, senior. tik kruta un tik visuvaroša, bet iziet cauri spogulim, izlausties cauri stikla griestiem nevaru. man ir 40 gadu. ja neizdarīšu tagad, tad nebūs nekad. tāda man sajūta. <br />jā, es esmu runājusi ar abiem bosiem. viens jau pirms gada solīja debesmannā. tagad atkal pasūdzējos, ka degu no neradošuma. viņš atbildēja, ka esot pienācis laiks vakaram divatā :D :D :D<br />paralēli tam esmu atradusi vietējo hipsteru firmu, kuriem vajag menedžeri. Pieteikums uzrakstīts, bet nesūtu vēl. parunāju ar dēlu, ko viņš par to brendu domā - jā, baigi kruti. Bet tad mans dūdieviņš pajautā, cik viņi maksās. alga būs mazāka. bet 4 brīvdienas vairāk un darbinieku atlaides un būšu uz vietas. mans dārgais kapitālists neko citu nedzird kā tikai to, ka alga būs mazāka un saka, lai nepiesakos.<br />es laikam tik ilgi marinēšu kāmēr viņi jau kādu atradīs...<br /><br />piektdien es braukšu uz alpiem un piedalīšos treniņnometnē būt drosmīgākai. nekas fizisks tas nebūs, to es noskaidroju. nekādas aizas nebūs jālec pāri. bla bla, bet varbūt tas man palīdzēs saņemties.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24275532020-03-02T07:44:002020-03-02T07:44:002020-03-02T08:27:23Z2020-03-02T08:27:23Zvispirms sarežģīti raduraksti, pēc tam joks (iespējams tikai man tas joks liekas smieklīgs).<br /><br />tātad... abi lielie jau gadus x nodarbojas ar kanoe slalomu. abiem treneri bija pārītis. M trenēja džekiņš, L - džusīte. tas laikam bija trešajā gadā, kad abi pēc 11 gadu "draudzēšanās" apprecējās. L veselu nedēļu domāja novēlējumu, ko teiks, kad viņi ies caur airu vārtiem. viss skaisti. es atdevu viņiem A bēbīšgultiņu, jo viņi sāka plānot savus sīkos. bija knapi pagājis gads kopš kāzām. pēkšņi džekiņš sāka uzvesties dīvaini. nesejā ieradās uz sarunātajām pirmssaceņu tikšanās vietām un tad prom brauca, tā ka riepas kauca. pēc kārtējās dīvainības aizgāju pie S un saku, ka ir kaut kas jocīgs un ka es nezinu vai varam viņam mūsu bērnus uzticēt. S saka: apsēdies. (tā kā dzīvojam netālu viens no otra, S un džekiņš šad un tad dodos kopējos treniņskrējienos.) es apsēžos. Garš stāsts īsi- džusītei esot cits. precēts ar bērniem. opā. mēs centāmies to noslēpt no sīkiem cik ilgi vien varējām. bet nu ko tu tur noslēpsi... vasarā, kad visi posās uz treniņnometni, tad paši abām grupām paziņoja, ka negulēs vienā teltī. Vistrakāk ar šī fakta sagremošanu gāja L. vēl ilgi pēc tam, viņa ik reiz, kad mēs ar S strīdējāmies, sāka raudāt un lūgties, lai mēs nešķiramies. paralēli šim, arī viņas labākās draudzenes ģimene izšķīrās. nabaga bērns galīgi nesaprata kas ir kas.<br /><br />bet nu viss ir labi. tas ir sen pagājis un norimis. bet seko otrs cēliens. atcerieties, ka džusītes jaunajai mīlai ir bērni? A sāka šogad skolu un kā jūs domājat kas ir viņas klasē? jā! vecākais no līmes bērniem. sākumā A stāstīja, ka meitenei baigi labā dzīve, jo ir divas mammas un divi tēti un ja vieni nevar atnākt pakaļ uz skolu, tad var otri. ( es kožu lūpā un iekšēji šķendējos - tad re kā vajadzēja menedžēt sīko pieskatīšanu!!!!)<br /><br />tūlīt būs joks<br /><br />šorīt A rāda pērlīšzvaigzni un jautā vai to varam piekarināt, jo to viņai Klāra uzdāvināja. M, kurš sēž man blakus, iejaucas: kura bija Klāra? tā, kas džusītes meita! A pēkšņi ar daudz enerģījas: viņa nav Klāras mamma!!! (aha! tātad nav vairāk divas mammas un divi tēti). M: jā, jā, es jau saprotu, ka nav mamma... bet tā ir tā? A joprojām dusmīga un neatbild. M: mēģina labot situāciju: džusītes vīra meita? te iejaucos es: viņš nav vīrs, viņi nav precējušies. Lebensabschnittspartner (tulkojums: dzīves posma partneris. jā, vāciešiem ir speciāls vārds civilattiecībām (kā man patīk bis vārds!!!))<br /><br />tagad beidzot ir joks<br />M: tad sanāk tā, ka viņa vienkārši pie viņiem čillo?!? tā kā tāds restorāna pastāvīgais viesis (Stammgast) atnāk un neiet prom?<br /><br />joka epilogs<br />M ir 15gadīgs. no vienas puses beidzot sāk stiepties un baigi krutais džeks, bet no otras puses tik bērnišķīgs un naivs. es ceru, ka viņš tāds vēl ilgi paliks. bet es no šī brīža brīvo attiecību piekritējus savās domās saukšu par čillojošiem stammgast, kas neiet prom :D :D :Durn:lj:klab.lv:atom1:ld:24273102020-02-20T11:47:002020-02-20T11:47:002020-02-20T11:17:04Z2020-02-20T11:17:04Zes Rīgā ielidoju trešdienas vēlā vakarā un svētdienas rītā braucu jau projām. <br />pa vidam bija dzimšanas dienas un īpašā misija x 3<br />neatlika īpaši daudz laika lai kaut ko sarunātu ārpus ģimenes.<br />pozitīvi, ka dažu stundu laikā saorganizējās džeki, kuri parasti pēc nedēļu ilgas plānošanas, tāpat nesaorganizējas.<br />bēdīgi, ka nesanāca satikt dažas dāmas.<br /><br />mega pārsteigums - māsai vajadzēja vakariņām kaut ko nopirkt, mēs iegājām rimītī. brāļa draudzene, kura ļoti atgādina mani pašu, jo viņai arī viss tāds īpašs un šalles visur un mētelītis... es nezinu kā tas notikās, bet es viņas šallē sapinos. konkrēti - tā aptinās man ap kājām. tā nu mēs stāvam rimītī pie gaļas plaukta un zirgojamies par viņas šalli un manām kājām un to, ka es domāju, ka es atkal kādam sunim esmu uzkāpusi virsū, līdz es pamanu ka mani kāds stipri vēro. es skatos un nespēju noticēt. tas bija tāds mirklis kā filmās, palēninājumā. līdz atkal ir kliegšana un apskaušanās. labi, ka es K šallē satinos un mēs sākām par to runāt, jo savādāk es un mana kolosālā ex-kolēģe, mēs būtu pagājušas viena otrai garām.<br /><br />tas satraucošākais tajā visā ir fakes, ka es negaidīti un neplānoti satikt kādu jauku cilvēku. man tas notiek tik reti. Vācijā viss ir tik liels un proporcionāli es pazīstu tik maz cilvēku. tādi saskrējieni man vienmēr liekas kā mazas likteņa dāvaniņas.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24270472020-02-20T08:12:002020-02-20T08:12:002020-02-20T07:24:20Z2020-02-20T07:24:20Zvakarvakarā pēc divu nedēļu prombūtnes atgriezos mājās. vispirms vieni kursi Berlīnē, tad aizlidoju pie māsām uz Rīgu un tad otri kursi Berlīnē.<br /><br />ar māsām bija forši. ar brāļiem arī. <br /><br />vakarvakarā S sagaidīja mani stacijā, atveda mājās, bet sīkie jau gulēja. <br />šorīt mans lielais gandrīz 15gadnieks pirmais pamodās un ielīda pie manis gultā samīļoties un parunāties. uz skolu skrienot trīsreizes atgādināja, ka būs jau vienos mājās un lai es arī viņam pusdienas uztaisu. S saka, ka viņam pietrūkst, lai par viņu parūpējas. S lieliski tiek galā ar visu manas prombūtnes laikā, bet viņam trūkst tā latviešu (latgaļu gēna), kurš mums palīdz apvienot situ ēdienu ar rūpēm par otra labsajūtu un māju sajūtu. <br /><br />13gadniece arī atnāca uz guļamistabu, bet viņa neprot pieprasīt mīļumu, viņa nāk ar sūdzībām. esot auksti, vajagot džemperi. kādu no maniem džemperiem. ha! es emu tik liela kā 3 viņas. bet iedevu to, ko mēs kopā nopirkām un kas tomēr man neizskatās. viņai ļoti piestāv.<br /><br />sīkais kā ūdenszāle. sākumā mani ne nu gluži ignorēja, bet viņai savas lietas. tad lipa klāt, tad atkal nē un beigās pie durvīm nespēja vien atvadīties. <br /><br />tas viss 40 minūtēs. tagad bērni prom un es tā prātoju, varbūt ka vajag trešo atkalredzēšanās seksu...urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24267832020-02-20T08:12:002020-02-20T08:12:002020-02-20T07:12:13Z2020-02-20T07:12:13Zes jau 1,5-2 gadus kā nedzeru kafiju. uz kursiem kā īsta zāļu sieviņa ceļoju ar savām tējām. mana iecienītākā ir ingvera-kurkumas. ļoti žiperīgi iedarbojas. <br />jaunums ir, ka kopš novembra es atkal sevi kustinu (nu tā kā sports) un pavisam jauns ir tas, ka kopš pāris nedēļām es slēdzos vakaros ārā. atnāku no darba, apsēžos uz dīvāna, aiztaisu acis un kas atkal attaisu acis vaļā ir jau pusnakts. vienīgais, kas palīdz nepazaudēt filmu ir kafija.....<br /><br />es laikam atkal rakstuurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24264722020-02-19T16:28:002020-02-19T16:28:002020-02-19T15:31:54Z2020-02-19T15:31:54Zjoprojām viss notiek.<br />atkal pūš pārmaiņu vējš un sauc mani.<br />atlaisties un palaisties vējam līdzi.<br /><br />es vairs nemāku rakstīt.<br />vairs arī neprasās.<br />visi burti izrakstīti.urn:lj:klab.lv:atom1:ld:24250182017-06-04T16:45:002017-06-04T16:45:002017-06-04T14:49:09Z2017-06-04T14:49:09Z* cik labi, ka es drusku krieviski saprotu, un cik labi, ka ir tādi krievi, kas grāmatas pirātiski pavairo. 90 eiras nožmiedzos.<br /><br />* nosvinējām Annas dz.d. ar viņas draugiem. fun fact: kad vecākiem bija jāsavāc sīkie neviens negāja prom, rezultātā paredzēto 3h vietā ballīte ieilga uz 6h. daži tēti sapīka, jo mums nebija alus. bet mēs taču domājām viņi savāks sīkos un ies prom!dzīvoklisurn:lj:klab.lv:atom1:ld:24246412017-05-08T13:38:002017-05-08T13:38:002017-05-08T11:46:53Z2017-05-08T11:46:53Zrudenī būs 10 gadi kopš mēs dzīvojam šajos 67m2.<br />apauguši ar mantām nenormāli. skatos vecas bildes un brīnos, ka tur sienu vēl varēja redzēt - ne skapju, ne plauktu, ne krāmu.<br />jau pus gadu es esmu apņēmusies veikt izmēšanas pasākumu. <br />šodien nopirku maisus.<br />sākšu rīt.<br />.... vai parīt<br /><br /><br />bet beidzot, beidzot esam atvēzējušies lielākam dzīvoklim. kurš visādi nebūs ideāls mums, bet iespējams ir vienīgais kaut cik pieņemamais risinājums mūsu 5galvīgajai ģimenei. metru kvadrāti būs vairāk, bet tā reāli tikai viena istaba nāk klāt. pēdējā uzmetumā arhitekte gan saglabāja apakšstāva istabiņu. bet tik tālu no visiem citiem negribu, lai kāds dzīvo. būs birojs. redzēs kā tas viss vēl noorganizēsies. bet es sāku jau redzēt vietu tajās sienās mums. it sevišķi kopš iezīmēja mazo wc blakus virtuvei. jā, uz viesistabas rēķina, bet tie trakie rīti mums bez 2 wc vispār vairs nav iedomājami. mana galvenā rūpe visā šajā pasākumā ir lai notikumu plūsma ir maksimāli funkcionāli plūstoša. lai nekas nestāv ceļā un viss ir salikts pa plauktiņiem. lai no rītiem viss tā uz leju kā ūdens rit. <br />un visu gribu baltu. <br />mēs paši esam akcenti.