De te fabula narratur

es jau neko, bet...

Thu, 24 Nov 2011 12:00:02 GMT

http://maimaimairita.blogspot.com/

Mon, 15 Aug 2011 19:11:30 GMT

Izrādās, uz dzīvi var skatīties no dažādām pusēm. Es šodien sāku uz savējo palūkojos kā uz cīņu. Vakar cīnījos ar Guitar Hero bungām - un uzvarēju. Šodien cīnījos ar pankūku recepti - un uzvarēju - tās beidzot sanāca tieši tik gaisīgas, cik vēlējos un tagad mūsmājas smaržo pēc mammas laukiem. Vēl es cīnos ar kodēm, saplīsušām biksēm, makroekonomiju un statistiku. Redzēs, kas man uzdrošināsies stāties pretī rītdien.

Wed, 10 Aug 2011 09:14:27 GMT

¨Man patīk izaicināt likteni," teicu es un metos gatavot sarkano biešu salātus ar gaišziliem džinsiem kājās.

Wed, 27 Jul 2011 11:15:41 GMT

Uz ielas satiktais narkomāns cītīgi stāstīja manam puisim, ka tādas meitenes kā es "esot visuzticīgākās un vislabākās". Tad turpināja pīties savā neveiklajā manis slavinājumā, kas patiesībā vairāk izklausījās pēc tāda mierinājuma "tas nekas, ka Tavai draudzenei pupu nav, vismaz ar citiem nepīsies". Es tikmēr mēģināju saprast, vai tik tiešām šodien tik slikti izskatos. Narkomāns beidzot saprata, ka ir iebraucis milzīgā purvā un ārā vairs tik nav kā, un apklusa. Palūdza mums naudu, mēs paziņojām, ka mums tādas ekstras nav, un tad viņš aizgāja.

Es vēl vismaz stundu turpināju pukstēt - bet mani nosauca par nesmuku, bet mani nosauca par nesmuku!!! Spoguļojos visos skatlogos, mēģināju saprast, kas ar mani šodien nav kārtībā, un smējos par sevi un visu pasauli.

Mon, 25 Jul 2011 16:37:46 GMT

Zinu, ka komentāros skatīties ir slikti, bet ar visu šito Norvēģijas padarīšanu nenoturējos. No kurienes Latviešos ir radies tāds naids pret musulmaņiem, ja lielākā daļa labi ja trīs tādus ir redzējuši? Pat šeit Spānijas dienvidos dzīvojot, kur Marokāņu pilns, jūtu mazāk nepatikas. Tie latviešu bāleliņu stāsti par mellajiem, kas nestrādā un slinko, man arī šķiet smieklīgi. Parunājiet ar kādu no Āfrikas, kas te lielajās dārzeņu plantācijās strādā, parunājiet ar Ekvadoras sievietēm, kas savītušiem večiem dibenus slauka, jo viņu bērni tos ne redzēt negrib. Eiropa izmanto imigrantu darbaspēku darbiem, kurus paši nevēlas darīt. Mēs gribam, lai imigranti mums vergo, bet negribam viņus ne redzēt, ne dzirdēt.

No otras puses, aizvien vairāk jūtos pārliecināta par to, ka lielākajai daļai Eiropas iekšējo imigrantu traču un baiļu pamatā nav kultūras vai integrācijas jautājumi. Tā nav kultūru cīņa, bet gan klašu interešu sadursme. Tie ir sociāli konflikti un risinājums ir nevis kārtējā starpkultūru ballīte vai plakātu konkurss, bet gan drošs darbs, izaugsmes iespējas, kā arī pieeja veselības un izglītības sistēmai.

Un, galu galā, vislabākais jau būtu, ja cilvēkiem nebūtu jāmūk no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Visi labējie cītīgi runā par ļaunajām imigrācijas sekām, bet nez kāpēc nekad nemin cēloņus. Lūk, visi dvieļagalvas un mellie sēžas laivās un kuļās uz Eiropu, jo mēs viņiem nepatīkam un viņi grib mūsu privāto ballīti piesmirdināt un mūsu tīrās skaistās kultūras iznīcināt. To, ka mūsu nafta nāk no turienes, mūsu kafija, tēja, rīsi, šokolāde nāk no attīstības valstīm, tur tiek ražotas mūsu drēbes un elektrotehnika neievērojot Eiropas striktās drošības prasības (un tur arī liela daļa mūsu elektronisko atkritumu tiek izmesti), par to tā īsti negribas runāt. Mēs maksājam pietiekami naftu ražojošo valstu diktatoriņiem, lai viņiem savas valsts iedzīvotāji būtu, maigi izsakoties, pie vienas vietas. To pašu darām arī ar citām valstīm, no kurām iegūstam mobilajiem telefoniem nepieciešamos metālus un citus derīgos izrakteņus. Mums šāda dzīve ir ērta un mēs to negribam mainīt. Kārtējo reizi - gribam redzēt no citu zemēm "pa lēto" iegūtās lietas, bet negribam redzēt to ražotājus.

Un Latvijas gadījumā man visvairāk krīt uz nerviem tieši šī neieinteresētība globālajos notikumos. Tiklīdz ar vidējo latvieti ierunājies par to, kas notiek kaut kur citur, pretī raugās tāds vienaldzīgas zivs skatiens - a ko ta es, ko ta mēs. Mums ir visgrūtāk. Tiem citiem (tik nez kuriem) tas jārisina. Mēs sevi redzam kā kaut kur ārpus esošo. Labākajā gadījumā redzam to milzīgo ļaunumu, ko visa pasaule grib nodarīt mums, bet pasarg' dies ieminēties, ka arī mēs kaut ko ietekmējam un kāpjam kādam citam uz varžacīm. Zaķīši, mēs visi esam vienā laivā. Tas var patikt vai nepatikt, bet ar to ir jārēķinās.

Bet vispār mani tas naids un saspīlējums, ko rada šī ekonomiskā situācija, biedē. Redzēs, vai mēs ko no II PK būsim iemācījušies un neatkārtosim tās pašas kļūdas.

Mon, 25 Jul 2011 16:07:00 GMT

"Norvēģijas upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas - viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis"

Un nākamais solis ir vainot izvarošanas upuri pie izvarošanas, ne? Ne jau psihopāts ir vainīgs, bet gan viņa naida objekts. Jā, man labējā politika nav tuva un par nacionālismu es smīkņāju, bet šis izteiciens man šķiet slims neatkarīgi no autora politiskās piederības.

Sat, 23 Jul 2011 12:59:55 GMT

Jau divas dienas tulkoju vienu sasodītu apdrošināšanas dokumentu no spāņu valodas uz latvju mēli. Tikmēr visi man virtuāli paziņo par savām attiecību stāvokļa izmaiņām. Cilvēki šķiras, saiet kopā un atkal šķiras, a es tik tulkoju savu apdrošināšanu, uzklausu stāstus un lūru uz blakus esošo statistikas grāmatu, kas man būtu jāver vaļā lai maģistrantūras iestājeksāmenam gatavotos.

Bet nopietni, man jau otro dienu pienāk ziņas par visādu attiecību sākumiem un beigām. Vasaras trakums pa Eiropu klaiņo vai kā?

Sun, 17 Jul 2011 11:08:43 GMT

Man beidzot ir google+. Esmu priecīga, jo vecais labais facebook un draugiem.lv laika gaitā ir piepildījies ar cilvēkiem, kurus jau sen esmu aizmirsusi, kurus esmu apstiprinājusi pieklājības pēc un tādā garā. Facebook vispār man ir piemēslota ar visādās valodās runājošiem cilvēkiem,kurus ne visai saprotu. Tās grupas ar tur pa vidu mētājās. Visi farmville man krīt uz nerviem. Google+ dod smuku baltu lappusi, kurā sākt jaunu sociālo dzīvi. Uz priekšu!

P.S. Tā kā ar gmail palīdzību google jau tā par mani visu zin, neko jaunu viņam vairs atklāt nevaru.

Sat, 16 Jul 2011 10:32:30 GMT

Un pēdējais dienas puksts - vai es esmu vienīga īskājainā būtne, kas ienīst tās bikses ar šaurajiem galiem, kas tagad ir modē? Jā, esmu ar mieru visām biksēm, ko pērku, pēc tam griezt galus. Varu gānīties uz māti dabu un justies kā nepilnvērīga būtne pēc katras iepirkšanās, bet mirklī, kad lielākā tiesa veikalu man piedāvā tikai tās bikses ar ūberapspīlētajiem galiem, ar kurām es izskatos pēc galīga ķēma, mans mērs ir pilns. Grrr! Mode ne mode, bet ir apģērbi, kas piestāv tikai dažiem ķermeņa tipiem. Lai jau viņus veikalos pārdod, bet vismaz priekš tādiem susuriem kā es atstājiet kaut vienu pāri ar galiem, kuri kaut nedaudz elpo.

Sat, 16 Jul 2011 10:28:03 GMT

Es tak jums neesmu pastāstījusi par savu nedēļu in sweat factory - 12 stundu darba diena 7 dienas nedēļā. Tiesa, atšķirībā no visiem mazajiem banānu novācējiem un Nike kedu ražotājiem, es strādāju tikai vienu nedēļu un mans darbs bija smaidīt un dalīt atlaižu kuponus tirdzniecības centrā. Un pelnīju es ar labāk nekā viņi.

Cilvēks pie visa pierod. Ja nedēļas sākumā atgriežoties mājās biju pārgurusi un nesapratu, ko iesākt, tad beigās mājās i ēst paspēju pagatavot, i Simsonus paskatīties. Re, kā visam var atrast laiku.

Nedēļas atklājums - madre mia, cik daudz krievu brauc uz Spānijas dienvidiem atpūsties! Biju domājusi, ka pavadīšu nedēļu runājot spāniski un angliski, bet galu galā nācās savu jau iestīvējušo krievu valodu ar' tā pamatīgi iekustināt.

Vairāk nekā tā sasodītā 12 stundu darba diena mani ietekmēja 12stundu pavadīšana tirdzniecības centrā un lūkošanās apģērbu veikalos. Nedēļas beigās neizturēju un devos atlaižu medībās. Atgriezos mājās ar diviem jaunām džinsu biksēm, augstpapēžu kurpēm un sasodīti skaistu kleitu dzeltenmelnu kleitu. Tikai pēc nopirkšanas atklāju, ka tie dzeltenie raibumi uz melnā fona patiesībā ir smuki, mazi banāniņi, kas mani iepriecināja vēl vairāk.

Sat, 16 Jul 2011 09:54:24 GMT

Maģistrantūras dilema - zīle rokā vai mednis kokā? Dzimumu līdztiesības maģistrs vai Ekonomiskās attīstības un sadarbības maģistrs? Otrajam šobrīd esmu noraidīta, tur, izrādās, ekonomikas glupiķiem, speciāls eksāmens jākārto, bet par to nekur iepriekš neko nezināju. Jā, daļēji mana vaina, nerakos pietiekami dziļi Universitātēs (patiesībā gan paša maģistra) mājas lapā. No otras puses, varēja to taču ar nedaudz lielākiem burtiem un vieglāk atrodamā vietā ielikt - ja neesi studējis ekonomiku, šitanī stundā Tev tur un tur jābūt.

Labā ziņa, protams, ir šāda - ir vēl viens pieteikšanās termiņš septembrī.Tas gan nozīmē, ka papildus angļu un spāņu valodai vajadzētu veltīt pāris stundad dienā arī ekonomikai, lai to eksāmenu nokārtotu. Nu ko, zaķīši, man laikam nekas nenāk tik viegli, kā kārotos, uz priekšu, cīņā!

Thu, 14 Jul 2011 09:07:36 GMT

Bļin, maitas spāņi. Universitātes mājaslapā skaistais teksts ziņo, ka Consulta de resultados: desde el jueves 14 de Julio de 2011 a las 09:00. Es sagaidu stundu un cītīgi metos iekšā mājaslapā lai uzzinātu, vai savā pasaules lāpītāju maģistrā esmu uzņemta. Tur smuka jauna vieta, kur savu personas kodu un paroli ievadītu. Viss čiki-briki, jau ievelku elpu lai lielo ziņu izlasītu - un tad seko spāniskums. Tas, ka rezultātus varēs "aplūkot" no 9:00, 14. jūlijā, nenozīmē, ka šajā stundā uzzināsi, vai esi uzņemts maģistrantūrā. Información no disponible (Informācija nav pieejama) arī ir rezultāts. Kad informācija būs pieejama, nesaka neviens un nekur. Lūk to es saucu par sistēmu.

Wed, 29 Jun 2011 20:17:07 GMT

Es ar savu lielo gandrīz-divu-gadu pieredzi Spānijā, sākot ka zaļa, jauka brīvprātīgā Lorkā, vēlāk strādājot sliktākajā-darbā-ever, kam sekoja bezdarbnieka statusa prieku un bēdu izbaudīšana padalīšos ar to, kā, manuprāt, Spānijā ir jāmeklē darbs. Jā, zaķīši, darbs te ir. Haltūrējot būšu nopelnījusi naudu savam mģistram un gaidu projekta apstiprinājumu, lai sāktu savu lielisko dzīvi kā profesionāla pasaules lāpītāja vietējā NVO.

Pirmkārt - ja ierodies Spānijā darba meklējumos, bruņojies ar angļu (un jebkuras citas valodas) zināšanām. Vairākās valodās runājoši cilvēki šeit tiek apskausti, apbrīnoti un... noalgoti. Spāņi ļoti, bet nu ļoti, ļoti mīl papīrus. Nokārto kādu no oficiālajiem anglenes testiem, lai atšķirtos no tiem, kas CV liek inglès ūberlīmenī, bet patiesībā nezin ne bū ne bē. Spāņi pašvērtējumiem neuzticas tieši šī iemesla dēļ.

Par papīriem runājot - te tie katram štruntam nepieciešami, tā ka labāk vest līdz visu ko var. Augstskolas diplomu vari pārtulkot pats vai palūgt spāniski runājošam paziņam to izdarīt. Tad to aizstiep uz Spānijas vēstniecību Latvijā. Viņi Tev noplēsīs ap 80 eiro, bet uzspiedīs štempeli, kas Tava diploma tulkojumu padarīs derīgu Spānijā. Tā kā esam ES, ar to pietiek, lai varētu studēt. Lai strādātu ieteicams veikt convalidación, kas ir bišķi peņķerīga, bet, ja tulkojum jau sagādāts Latvijā, lielas problēmas nesagādās.

Turpinot par papīriem - lai strādātu par viesmīli ir nepieciešama manipulador de alimentos kartiņa, ko var iegūt pāris dienu laikā noklausoties diezgan garlaicīgu kursu kāda vietējā organizācijā. Te par papīriem beigšu runāt, jo sadusmošos un sākšu stāstīt, ka mani neņem nevienā jauniešu nometnē par spīti manai pieredzei, jo man nav glupā monitor de ocio y tiempo libre titula, kuru pāris mēnešu laikā var iegūt samaksājot ap 250 eiro. Vēl ir oposiciones (publiskā sektora darbi) pasaule, bet par to neko nezinu un pagaidām negribu zināt. Vārdus sakot aizmirstiet redzētos stereotipus par fiesta-siesta pasauli. Jā, te liela daļa ierodas darbā 10.00, 11.00 iet dzert tēju, 12.oo atgriežas darbā lai 13.30 dotos mājās, bet neļauj Tam sevi piemānīt. Spāņu dvēsele ir birokrātiskāka nekā vāciešu stereotips sliktos žurnālis publicētos jokos. Viņi Tev ar visnopietnāko seju var prasīt tādas glupības, ka gribēsi galvu bliezt pret sienu.

Trešais - sagatavojies tam, ka Tavi spāņu draugi (ja tādus izdosies iegūt) atradīs darbu ātrāk nekā tu, jo - man te brālēna drauga sieva meklēja vienu, kas... Sludinājumu lapās skatīties īsti nav vērts. Tur ko vairāk par comercial grūti atrast. Te darbu meklēšana caur paziņām ir vēl lielākā cieņā nekā Latvijā. Vēl darbojas attīstītā prakšu sistēma - lielākā daļa studentu veic ilgākas vai īsākas prakses dažādos uzņēmumos un tur arī paliek. Ir oficiālās prakses un neoficiālās prakses. Esmu dzirdējusi urbānas leģendas par cilvēkiem, kas divus gadus katru dienu prakšojās (lasiet - strādaja bez samaksas), kamēr beigās tika noalgoti/ieguva stipendiju pētījuma veikšanai savā prakses sfērā - vārdus sakot dzīvoja ilgi un laimīgi. Ko iesaku Tev, mans mazais draudziņ, ir būt sociālam. Muldēt par deviņiem mēmiem un būt gatavam, ka jebkura fiesta var beigties ar darba piedāvājumu no puspazīstamiem cilvēkiem.

Vai ir vērts nes CV uz viesnīcām, restorāniem un citiem iestādījumiem. Es teiktu, ka jā. Diemžēl šajā gadījumā tik liela nozīme nav CV (ja nu vien tur nav pieminēts doktora grāds viesmīlībā), bet gan būšanai īstajā mirklī un īstajā vietā. CV tur stiepj visi un visur, ar to jārēķinās.

Spānija ir forša. Ja jau dzīvo Spānijā, vari droši mani nosaukāt sliktos vārdos, ja kaut kam no manis rakstītā nepiekrīti, tiesa, lūdzu pievienot arī tās nepiekrišanas iemeslu. Ja Tevi pārliecināju doties uz Spāniju para buscar la vida - vienu pudeli lēta vinčuka esmu nopelnījusi.

Wed, 29 Jun 2011 19:24:40 GMT

Ak jā, vai jums škiet sakarīgs darba piedāvājums divas nedēļas (par laimi ne pēc kārtas) strādāt 7 dienas nedēļā, 12 stundas dienā par to pelnot 7 eiro stundā? Šo divu nedēļu laikā nopelnītu precīzi 1176 eiro, kas man nosegtu maģistrantūras izmaksas. Bail gan no tā grafika palika, bet piekrist piekritu. Ja man maksājat, variet mani izmantot cik stundas jums tīk!

zvērkopja sievas piezīmes

Wed, 29 Jun 2011 19:22:02 GMT

Un kopš šodienas varu zīmēties ar to, ka naktīs dalu gultu ar jūras lauvu treneri. Lielīties ta varu, a patiesībā vienīgais, ko no tā iegūšu, būs cīņa ar pēc zivīm smirdošiem krekliem, biksēm un matiem. Gultas dalīšana ar plēsīgo putnu treneri man ļāva iepazīt dažādu pūču, ērgļu un piekūnu radīto rētu atšķirības, toties laikā, kad mans vīrišķis baroja lauvas, zebras un antilopes, nāca mājās smirdēdams pēc kūts. Lai arī kāds zvērs to sūdu atstātu, smird tāpat.

Ā, paskaidrojums lai dzēstu šaubas - mainās darbi, nevis vīrietis. Kāpēc? Tas jau ir cits stāsts. Darba vieta paliek viens un tas pats zoo, mainās departamenti. Uz kārtējo kāpēc varu atbildēt tikai ar to, ka tas stāsts ir garš un garlaicīgs - iekļauj prakses, grūtnieces un citus zvērus.

Wed, 29 Jun 2011 19:13:15 GMT

Puscietumnieki ir krietni vieglāka publika nekā tie vakardienas atkarībnieki. Vismaz pēdējo dienu laikā ir sievieti redzējuši un nejūk prātā mani ar Karmenu ieraugot. Man sāk iepatikties ar šitādiem tipāžiem strādāt - tiem sabiedrības sliktajiem. Viņi ir krietni atvērtāki un sakarīgāki nekā pirmajā mirklī šķiet. Mans komunikācijas noslēpums: aizmirstu visu inteliģento blā blā blā un globālo usi-sjusi. Atrodu savu lauku skuķes izcelsmi un bliežu vaļā. Šovakar jūtos lepna par sevi un laimīga.

Tue, 28 Jun 2011 16:28:21 GMT

Ja es gatavojos lielajiem "iespaidiem" un "ietekmēm", štrunts vien sanāk. Šī iemesla dēļ baidos no lielajiem tūrisma pieminekļiem - beigās vienmēr jūtos vīlusies. Mani ietekmē spontānais un negaidītais. Šorīt, pēc piecām stundām miega ielecot Karmenas mašīnā lai dotos vadīt nodarbību par klimata izmaiņām, man nebija ne jausmas, kā jutīšos dienas beigās.

Devāmies uz Kartahenas tuvumā esošo atkarībnieku rehabilitācijas centru, kurā jau viesojāmies pirms divām nedēļām. Izprintētas, bet nesagrieztas aktivitātes, karstums, aizmirsts dators - piedzīvojumi sākās jau ceļā, bet tur nebeidzās.

Mūsu grupa šoreiz cita - dienas centra apmeklētāju vietā tie, kas centrā iziet sešu mēnešu intensīvo kursu un tur dzīvo. Kārtējās pīppauzes laikā Jose Antonio man sāka stāstīt par to, kā viņš pirms pāris nedēļām pirmo reizi apzinātā vecumā apskāvis savu māti un kā viņa raudājusi, kā viņš dzīvoja ielās, cik ļoti viņs grib "quitar la droga" - atmest. Stāsta arī par to, kā viņš baidās no nākamās nedēļas nogales, kad pirmo reizi kopš kursa sākuma varēs iziet ārā "īstajā pasaulē". Gribot ar mammu doties uz pludmali, bet esot bail norauties. Maria, vienīgā sieviete grupā, kā liela zinātāja viņam iesaka vienu nedēļu nogaidīt. Viņai arī esot bijis bail un terapeite ieteikusi šo variantu. Jose Antonio viņā īsti neklausās un turpina savu stāstu ar to, ka vēl vairāk viņu uztraucot tas, ka pēc kursa beigām viņam nebūšot draugu, jo visi līdzšinējie paziņas lietojot, bet jaunus draugus viņam iegūt būšot grūti, jo viņš taču šķielējot.

Jose Antonio bija pirmais vilnis. Tad nāca jūra.

Maria, kuras krekliņu rotā pašdarināts Lenona Imagine teksta tulkojums spāņu valodā, stāsta par savu dēliņu. Domingo rāda savus zīmējumus, dēla gatavoto rokassprādzi un cietuma biedra gatavoto kaklarotu. Kolumbietis Migels liek aptaustīt savus muskuļus, jo viņiem šeit esot svarcelšanas zāle un viņš trenējoties, mums nes ūdeni, sviestmaizes, jautā cik mums gadu, izskatoties jaunākas. mēs nepīpējot? cik veselīgas esot! Mūs neskaitāmas reizes lūdz fotogrāfēties, man lūdz runāt latviski un viss griežas virpuļos, virpuļos, virpuļos. Kamēr citi runā savā nodabā, Migels nosaka "Ja mēs nodarbības laikā neuzvedamies labi, jūs mums sakiet. Mēs esam tie sliktākie - no ielām". Dodamies atpakaļ uz nodarbību un kad man šķiet, ka viss jau beidzies, Antonio sāk runāt par enerģijas taupīšanu, stāsta par LED spuldzītēm un enerģijas mērītājiem. Zinošā, pārliecinātā,inteliģentā, uzticību iedvesošā tonī. Ne miņas no augstprātības. Viņš esot (bijis) elektriķis. Vainīgs smaids. Un man aizvien vairāk gribas, lai šajā grupā būtu mazāk tik gudru cilvēku. Tāda egoistiska un netīra vēlme - negribu redzēt, kur viņi varētu būt, ja savā dzīvē būtu pieņēmuši par pāris glupiem lēmumiem mazāk. Pārlieku sāpīgi.

Pēc nodarbības beigām Migels man pajautā, kā es spējot saglabāt tādu mieru. Vai es lasot Bībeli? Es nosaku, ka man reliģija ne visai tīk, bet Bībelē daudz laba rakstīts. Mieru saglabāju, jo esmu sapratusi, ka ar uztraukšanos neko nevar izmainīt. Migels manī noraugās ar patiesas apbrīnas pilnām acīm. Šajā mirklī man gribas Migelam parādīt visus savus trūkumus, uztraukumus, kauna traipus. Visus manus melnos suņus, kas reizēm naktīs neļauj gulēt. Jūtos melīga un liekulīga. Negribu būt uz šī pjedestāla kā tāda porcelāna lelle, no kuras katrs grib noplēst pa plāksterim savās personīgajos karos gūtajām rētām.

Man nāk apjausma, ka atrodos kara lauka vidū, kurā katrs cīnās pats ar sevi. Ne visi izdzīvos. Liela daļa kritīs un atkal atrgiezīsies vārtrūmēs, pagrabos un sazin kur vēl. Bet man tik ļoti gribas, lai viņiem izdodas, jo viņi tik tiešām to vēlas. Viņi ir izvēlējušies cīnīties. Viņiem ir radusies cerība. Kritiens uz salauztas cerības paliekām ir vēl kaunpilnāks citu un savās acīs, nekā vienkārša lietošana. Viņi ir uzdrīkstējušies censties, viņi riskē ar visu, kas viņiem vēl atlicis. Viņi ir izaicinājuši uz karu savu atkarību, bet tā maita mēdz vinnēt, jo karo netīri un slēpjas.

Nu jau esmu mājās vairākas stundas. Nelabuma sajūta nepāriet. Jūtos iztukšota. Ceru, ka tas, ko no manis šodien paņēma, kaut vai nedaudz palīdzēs bezdibeņus aizpildīt.

Tue, 21 Jun 2011 10:59:39 GMT

Tā kā izskatās ka vasarai man darbs papildus haltūrām ar sīčiem zoo nespīd, esmu nolēmusi izmantot laiku gatavojoties diviem eksāmeniem - Cambridge proficiency inglišā un Traductor oficial espaņjolā. Uzdevumu krājumi sekmīgi nopirātoti un mācīšanās var sākties.

Ja viss izdosies, būšu pirmā Spānijā atzītā tulce no latviešu uz spāņu valodu, kas man ļautu pāris jaunas kleitas nopirkt, bet citiem - vieglāk universitātēs iestāties. Pati šitai penterei, par kuru gan daļēji pati esmu atbildīga, ar vēstniecību cauri izgāju un citiem to nenovēlu.

Cambridge atkal gribu nokārtot, lai varētu angļu valodas privātstundas pasniegt. Visu cieņu Angelai, kas ir te beigusi angļu filologus un pārtiek no privātstundām, bet es angļu valodu pārvaldu labāk nekā viņa un daudzu citi, kuriem te ir filologa papīrs rokā. Un šis te proficiency sertfikāts man to palīdzētu pierādīt.

Mon, 20 Jun 2011 18:39:16 GMT

Ar visiem sliktajiem un labajiem banāniem aizmirsu paspīdēt ar to, ka rītdien 3-4 stundas pavadīšu akvaparkā vairāk vai mazāk pieskatot sīčus. Un ne tā kā citas reizes, kad mums, monitoriem, kā tādiem tirliņiem ar visu formas tērpu no baseina malas jāskatās, kā sīči izklaidējas! Šoreiz priekšniece pieteica paņemt peldkostīmu! I jums nav ne jausmas, cik liela tam ir nozīme 40 grādu karstumā!

Mon, 20 Jun 2011 15:58:31 GMT

Lasu nu ļoti smieklīgu grāmatu: How bad are bananas. Te grāmatas vāks:

Kas tas tajā CO2 tik smieklīgs? Britu humors, mīlīši! Es te jums pāris citātus iemetīšu:

Par bērniem: Unless you will ever contemplate lighting a bushfire, the decision to reproduce is probably the biggest carbon choise you will ever make.

Apspriežot, cik daudz CO2 ir nepieciešams kremēšanai: This is the one time when it is too late to start worrying about your carbon footprint. And anyway - you have already done the most carbon-friendly thing possible.

Par saules paneļiem uz privātmājas jumta: If you need to buy things to prove your status in society, solar panels are one of your most carbon-friendly options. We spend billions on mindless junk and flights around the worlsd for that very reason: status. With the panels you can show everyone that you have spare cash buth that you also think about the world. Photovoltaic panel can replace SUV, and you might still be in the vanguard of this trend, if you are very quick.

Patiesībā ļoti sakarīga grāmata, kas mēģina noskaidrot, cik lielu ļaunumu nodara plasmatas iesaiņojumi un cik produktu vešana no Peru (vismaz CO2 ziņā plastamasa nav tik slikta, bet produkti, ko lidina ar lidmašīnām, uj, mīlīši, labāk i nezināt). Un tad vēl mūžīgais jautājums - kas labāk - pirkt jaunu aparātu, kas dedzina mazāk elektrības, vai lietot veco, jo jaunā ražošanai tik daudz resursu izlietos. Un cik CO2 vajadzīgs lai izgatavotu vienu saules enerģijas paneli?

Tagad samācīšos gudros ciparus un varēšu būt ballīšu nūģis - "Vai Tu zināji, ka, lai saražotu vienu grāmatu ir nepieciešams tikai 1kg CO2, bet 2kg jēra gaļas sevī slēpj 38 kg CO2?" Labi gan, ka jau esmu tāda pusprecēta, ja ne - mana mamma atkal purinātu galvu un teiktu, ka man šitādai neviens gredzenu pirkstā nemauks (starp citu, zelta gredzens ar dimantu arī ir kādus 100 kg CO2 vērts).

Fri, 17 Jun 2011 19:16:20 GMT

Klausos Labvēlīgo tipu. Šodien man ir Spānijas un spāņu nīstamā diena. Viņi visi man sakrita uz nerviem. Ja sanāks laiks, par to uzrakstīšu garu jo garu ierakstu vēlāk. Ja nē - ļaujiet vaļu savai fantāzijai un radiet savās galviņās skaistas ziepju operu vērtas scēnas no manas skaistās dzīves, bļe.

Sun, 12 Jun 2011 11:36:11 GMT

Vakar pieskatīju sterilos bērnus. Pirmā daļa no pasākuma noritēja akvaparkā un šķita lieliska - "Drīkstam darīt to? Drīkstam darīt šito? Man aproce noplīsa, drīkstu turpināt peldēties?". Pieklājības un labas uzvedības kalngals visi kā viens. Ar otru monitori bijām septītajās debesīs un jau vēlējāmies jautāt, vai šito knauķu vecāki nevēlas pārējiem Spānijas vecākiem audzināšanas kursus piedāvāt.

Kad devāmies iekšā zoo zvērus skatīties, parādījas šo sīkaļu sliktā puse. "Iu, iu, iu! Kas te smird? Mums vēl daudz jāiet?" Visa zvēru padarīšana viņus biedēja, izraisīja riebumu un garlaikoja. Tad sapratu, ka šitie labi auzinātie knauķi savu mūžu nav zvērus redzējuši, dzīvo savā sterilajā "lūdzu" un "paldies" pasaulītē un, visticamāk, tur arī paliks. Tīri vai skumjas uznāca.

Fri, 10 Jun 2011 10:02:22 GMT

Pēdējos gadus manā apģērbā krāsas izdzīvo periodus. Neapzināti sāku pirkt vienas krāsas apģērbus, aksesuārus, šķīvjus un visu pārējo ar'. Viss sākās ar zaļo. Tad nāca dzeltenais periods, ko pēc tam nomainīja violetu svārku vētra. Ierados Spānijā un pēkšņi viss man apģērbs kļuva pelēks. Pelēki krekliņi, kurpes, kleitas un daudz džeza mūzikas. Pavadīju gadu briestot. Tagad vienīgais ko vēlos ir sarkans, sarkans, sarkans un mūzika ar tādu pamatīgu bum-bum fonā, enerģiska, agresīva un spēka pilna. Redzēs, kā tas viss beigsies.

Wed, 08 Jun 2011 15:43:13 GMT

Zemestrīce Lorkā, manā Spānijas "dzimtajā" pilsētā, jau sen ir beigusies un ārpus Lorkas aizmirsta. Mana dzīve turpina tricināties joprojām, turklāt tā pamatīgi.

Skrienu defaultā. Strādājam abi tik daudz, ka reizēm bail patiek. Un nu Ales (un manu haltūru ar') priekšnieks aizmirsis mums abiem naudu ieskaitīt. Tā nu pēc mēneša darba, Ales gadijumā bez pārtraukuma, un manām pāris haltūrām esam attapušies ar -200 eiro kontā. Atskaitīta dzīvokļa īres nauda un līdz algas ieskaitīšanai (kam būtu bijis jānotiek jau maija pēdējās dienās) pat sīpolu nevaram nopirkt. Lai to visu padarītu vēl jautrāku, rīt te brīvdiena un tā kā spāņiem patīk brīvdienas un fiestas, tiek rīkots puente (tilts) un arī piektdiena tiek ņemta brīva. Tātad mums draud beznaudas, bet absolūta beznaudas, dzīvošana līdz pat pirmdienai. Tīri vai bail rēķināt, kas mums ledusskapī atlicis. No vienas puses smieklīgi, jo nauda mums pirmdien būs un vēl vairāk nekā parasti (turklāt jau tuvu mēneša vidum, kad jau jūtams nākamās algas tuvums), bet glupa tā sajūta tik un tā.

Un ja ir kaut kas sliktāks par beznaudas būšanu, tā ir dzīvošana kopā ar topošu veterinārstu, kam pēc pāris dienām gaidāms eksāmens ķirurģijā. Savienojam to ar jaunu un neciešamu priekšnieci, darbu 7 dienas nedēļā un raustīšanos starp divām zoo nodaļām. Šobrīd dalu dzīvokli ar kaut ko pa vidu starp zombiju un The Shining galveno varoni. Uh, zaķīši, kāpēc man neviens nepaskaidroja, ka attiecības ir tik grūtas. Draugus grūtos brīžos atbalstu, jo pēc bēdu stāstu uzklausīšanas varu doties uz savu māju un no tā visa atslēgties, saglabāt distanci. Mirklī, kad problēmas ir dzīvesbriedim, vairs nav kur likties. Jāstaigā ar kamolu kaklā, nez cik reizes pašai sev jāsolās būt pozitīvai lai pēc pāris stundām atkal izsamistu. Neirozes rodas no tā, ja kaut ko ļoti grib, bet nedrīkst. Man tagad gribētos no šī visa vieglā murga atslēgties, noslēgties un to izslēgt no manas dzīves, bet to nedrīkstu.

Un kā garnējums uz manas lielās stresa tortes ir atbildes gaidīšana par projekta apstiprināšanu, kam būtu jāpienāk jūnijā. Ja atbilde ir "jā" man no septembra ir lielisks darbs, ja "nē" - jāturpina meklēt. Veru vaļā e-pastu ar bailēm. Man fiziski sarauj vēderu čokurā ideja par to, ka tur varētu būt vēstule no Briseles ar lielu un sarkanu NĒ!

Uz gaišās nots. Es esmu slavena. Zināmas aprindās vismaz. Mani iepazīstina ar vienu no manām iespējamajām kolēģēm. Mirklī, kad pasaku savu vārdu atskan "Ak tad Tu esi tā slavenā Mairita". Tā arī netika izskaidrots ar ko esmu slavena (laikam, kā jau vienmēr Spānijā, ar savām valodu zināšanām), bet smieklīgi tik un tā. Nu dzīvoju es te tādā mazpilsētā, kur visi savā sulā vārās, ka jau pēc gada pazīstu puspasauli.

Vēl turpinot savu lielieraksta gānīšanos - piedalījos visdīvainākajā NVO kursā savā mūža. No solītās interkulturalitātes un imigrācijas nebija ne miņas, toties bija ļoti daudz geštaltterapijas, psihodrāmas un raudāšanas, kā arī pāris garlaicīgi powerpointi. Es tā arī īsti nesapratu, vai tas bija labi vai slikti, bet tas noteikti nebija tas, ko es gaidīju, kad mani uzaicināja šajā kursā piedalīties. Nu nepatīk man tās masu histerijas.

Vēl manu dzīvokli uz divām nedēļām ir okupējusi EBD biedrene, trakā čehu Tamara, kas savu bakalaura darbu vēlas rakstīt par ekvatoriešu imigrantiem Mursijā. Tamara ir tāds neriktīgs ciemiņš - vairāk laiku pavada intervējot domes un vēstniecību darbiniekus, stiepj mājās lielas pakas ar publikācijām par imigrantiem un daudz runā pa telefonu. Tā arī nav mums izdevies veco labu laiku vārdā iziet ielās paalamiedzert, jo fiziski tam neatliek laika.

Ak jel, cik garlaicīgu un nevien neinteresējošu ierakstu te izveidoju, bet man bija nepieciešams par šito visu pasūdzēties.

Par to baznīcas viedokli

Sat, 07 May 2011 22:39:07 GMT

Latvijas mēdijos ik pa laikam parādās ziņas, par kurām īsti nezinu, smieties vai raudāt. Viens no pēdējā laika šī tipa brīnumiem ir baznīcu cīņa (un panākumi) cīņā par sava viedokļa ievietošanu mācību grāmatās par homoseksualitāti. Likšu mierā visu seksualitātes tēmu un to, cik vainīgā ieraksta mācību grāmatā autore - Jolanta Cihonoviča ir forša. Tā vietā parunāšu par reliģiju un savām domām par to.

Pirms pāris nedēļām viena pasāciena ietvaros nedēļas nogali dzīvoju vienā istabā ar kādu pusmūža marokāņu sievieti, kura jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Spānijā. Dzīvojot vienā istabā pat nedēļas nogales laikā var daudz ko iemācīties. Piemēram es iemācījos to, ka Nadia ir musulmane un kārtīgi lūdzas piecas reizes dienā. Šo lūgšanu laikā nomaina džinsus un t-kreklu pret garu melnu halātu un baltu galvas lakatu un liecas pret istabas austrumu nostūri.

Ar Nadju mums sarunas vedās raiti. Tā nu pirmās dienas laikā salauzušas visu iespējamo ledu sākām runāt par reliģiju. Viņa mani iztaujāja par kristietības virzieniem un novirzieniem, es Nadju par Islama līkločiem. Mirklī, kad jau bijām apspriedušas pirmskāzu un pēckāzu seksu, es saņēmu drosmi un pajautāju lielo jautājumu - vai viņai nešķiet, ka islams apspiež sievieti? Kā viņa, strādājoša, brīva un neatkarīga sieviete var pieņemt šādu reliģiju? Gaidīju izlocīšanos un neveiklus skaidrojumus. Tā vietā Nadia palūkojās man acīs un pāris teikumos izmainīja visu manu reliģijas uztveri. Savā viegli nedrošajā spāņu valodā ar skaistu arābu akcentu Nadja paziņoja: "Viss ir jāskatās vēstures kontekstā. Islams arābu pasaule atnesa revolūciju sieviešu tiesību ziņā. Tā sievietēm bija pozitīva revolūcija - uzlaboja viņu dzīvi, tiesības, drošību un stāvokli sabiedrībā.".

Šajā mirklī sapratu, ka gan islāms, gan kristietība, gan lielākā daļa citu reliģiju savos sākumos ir revolūcija, sabiedrības iestagnējušo formu apvērsums, izaicinājums un uzdrošināšanās, varas gāšana un dumpis. Jēzus bija revolucionārs, Muhameds un Buda arī.

Ja tas ir reliģijas sākums - progress, vēlme mainīt pasauli, kā mēs nonākam līdz Pujātam un viņam līdzīgajiem vecīšiem, kas apspiež visu, ko vien var? Kā reliģija no kā dzīves pilna kļūst par glābiņu lauku tantiņām? Pienāk mirklis, kad baznīca apresnē, ērti iekārtojas savā siltajā vietiņā, iekasē naudiņu un, pats ļaunākais, uzskata, ka visu jau ir sasniegusi un zin visu par labo un ļauno - uzskata sevi par patiesības īpašniekiem, ne meklētājiem. Izmaiņas uzskata nevajadzīgām un pat kaitīgām. Baznīcai ir skaidrāks par skaidru, ka saule griežas ap zemi un tie, kas domā pretēji, ir metami sārtā. Ja Jēzus piedzimtu šodien, viņš būtu pirmais, kas būtu homoseksuālu personu mīlestības pusē, runātu par piedošanu un tuvākmīlestību. Un farizeji viņu nogalinātu vēlreiz.

No otras puses, ja Dievs ir, viņam taču ir jābūt gudram, vismaz tik gudram, lai saprastu, ka nevar 6. gadsimta arābiem stāstīt par dzimumu līdztiesību un homoseksualitātes pieņemšanu. Muhameds veic tam laikam lielu revolūciju, bet tas nenozīmē, ka pasaule ir pabeigta un viss galīgs. Mēs, sabiedrība, augam un attīstāmies. Nav vērts aizliegt trīspadsmitgadīgam bērnam to, ko nedrīkst darīt trīsgadīgs. Nevari mācīt algoritmus cilvēkam, kas vēl nezin reizrēķinu.

Otrs variants man šķiet skumjāks. Dievs mums sūta savus praviešus, bet pēc pāris gadsimtiem palūkojas uz cilvēci un kārtējo reizi saķer galvu: "Duriki, nu ko jūs atkal esat sadarījuši! Nu kā var šitā visu jums sacīto sačakarēt!" Un sūta mums jaunu gudro.

Nobeigšu šo visu padarīšanu ar citu domu. Man ļoti patīk kristietības pirmais bauslis - Tev nebūs Dieva tā kunga vārdu nelietīgi valkāt. Izsauciens "Ak dies'" man nešķiet tas ļaunākais, kas uz pasaules var notikt. Nesapratu, kāpēc šis bauslis tik svarīgā vietā ir ielikts. Līdz vienu dienu, neatceros kā, iedomājos - varbūt tā "nelietīgā valkāšana" ir tieši šī reliģijas jaukšana politikā, mācību grāmatās, ēdienkartēs, Pirmās Partijas programmā un diskusijas no sērijas "tā ir, jo Dievs tā teica", kas patiesība ir sava viedokļa uzdošana par Lielo Patiesību bez jebkādiem argumentiem.