lazdu_ragana

Lielbritānija ir lieliska.

Bakalaurs pabeigts.

Aizvien biežāk satieku lieliskus puišus - veģetāriešus.

Vārdus sakot, atlaižu bizes!

Un tomēr mana māsa piesavinājās laurus par manu bakalauru jau pirmajā tikšanās reizē pēc b.d. nodošanas. "Nu re, tagad beidzot var piezvanīt mammai un izstāstīt, kā mēs Tevi pārliecinājām bakalauru rakstīt". Bļāviens! Es aci pret aci par to runāju tikai ar vienu no viņām aprīļa baigās, kad jau biju izsūdzējusi sāpi "baigi nerakstās" visiem draugiem. Tālāk no māsu puses sekoja tikai viens histēriskais telefona zvans, pāris mierīgie un VISS!!! Es par savu bakalauru runāju ar Sinču un Innu, atcerējāmies viņu pagājušā gada piedzīvojumus ar bakalauru, rakstīju un dzēru vīnu kopā ar Kibu. Gāju ciemos pie Diānītes. Viņa nāca pie manis - rakstījām kopā, lai būtu jautrāk. Sazvanījos ar Ilonu. Staigājām pa humpikiem tā vietā, lai abas mācītos. Pēc tam mācījāmies gan. Satraucos par Laumu. Regulāri viena otrai kratījām sirdi par saviem sāpju bērniem - bakalauriem. Ar savu NVO gājām uz 70-to gadu ballīti un uz vienu nakti aizmirsu visus darbus. Priekšniece man regulāri zvanīja, jautāja, cik lappušu un teica, lai es mierīgi rakstot- viņa tikšot galā.

Neviens no šiem cilvēkiem ne uz mirkli man nemēģināja nozagt manu darbu. Manu prieku un manu atzinību par to. NEVIENS!!! Izņemot manas māsas, kuras ir svēti pārliecinātas, ka ir mani izglābušas no mūžīgās pazušanas. Sasodīts, tas ir MANS darbs! MANAS pūles, MANAS kļūdas!

/Atceros, pirms pāris gadiem, kad mana māsa vēl dzīvoja mūsu dzimtajā pilsētelē, viņa grasījās pārcelties uz Rīgu. Jautāja padomu man. Es teicu, ka nu ja! Vajag! Vajag iet uz priekšu! Tad, kad viņa pārcēlās uz šejieni, man ne prātā neienāca to uzskatīt par savu nopelnu./

Sasodīts, būt jaunākajai ar divām 10 gadus vecākām māsām reizēm ir tik sasodīti briesmīgi. Brīnos, kā es vēl tik maz traumēta no tā visa esmu. Īsti nezinu, vai man visu šo scēnu izspēlēt arī viņu priekšā, vai turpināt būt mazajai jaukajai māsiņai.

Garastāvoklis- histērisks.

Arlabunakti!

Ir!

Tikai jāiesien un jānodod. Tas rīt- šodien vairs neuzspēs!

Un tikai tagad, dienu pirms nodošanas, man pēkšņi uzrodas tik daudz kas, ko rakstīt, un tik daudz nepateikta... Bet tas jau ir dabīgi, ne?

Gadsimta pasākums- Hipijnometne!

http://www.hipiji.lv/content/view/749/1/

Es esmu sirdī hipijbērns. Ja uzvelku humpiku kleitu- i izskatos arī pēc tāda. (manī ir arī rudā ubermaitas dvēsele, bet tas ir cits stāsts).

Vārdus sakot, gribas uz šo pasākumu aizbraukt. Vajag a) kompāniju b) atsauksmes no tiem, kurus šis pasākums citus gadus pievilinājis.

Ā, pa vidu epastiem nopietnajiem un bakalauram.

Mani vakar tā krienti pēc pusnakts un pāris aliem viens Erasmus puika mēģināja pārliecināt, ka viņa tēvs strādā cirkū par nažu metēju, bet viņu bērnībā gribējuši mācīties cīnīties ar lāčiem. Es manāmi samulsu. Nenoticēju. Tas gan netraucēja puisi mēģināt pārliecināt citus, ka es esot noticējusi. Par laimi arī citi viņam neticēja.

Briest gara nakts ar kolu, bakalauru un visādiem epastiem.

Kas tiem vīriešiem šodien uznācis? Viens uz baletu aicina, otrs dziesmas sūta un par acīm stāsta... Vot, tā ir, nodzīvo celibātā (kauns i skaitīt cik ilgi priekš 22gadīga skuķa), i tad šitādos gadījumos vairs īsti uzvesties nemāku...

Es biju gaidījusi, ka mani visvairāk kaitinās Slešera reklāmas. Nekā nebija! Lai cik kaitinošs arī būtu Slešers, TB/LNNK ar savu dalījumu "latvieši" un "nelatvieši" mani satracināja vēl vairāk. Partija automātiski paziņo, ka viņai ir pilnīgs pofigs par vairāk nekā pusi Rīgas iedzīvotāju.

Braucu tramvajā, man blakus nosēdās krievu jauniešu kompānija. Par skolu runāja un tādā garā. Ieraudzīja reklāmu un visiem palika gari ģīmji. "Vot eto menja besit", viens noņurdēja un pārējie pievienojās. Un tad vēl latvieši brīnās, kāpēc, redz, krievi sūdzas, iet uz Uzvaras pieminekli un Georga lentītes nēsā. Ja man valsts, kurā es esmu dzimusi un augusi paziņotu, ka es neesmu "savējā", tikai tāpēc, ka, redz, mamma ar mani citā valodā runāja, es arī šo valsti un tās kultūru nemīlētu.

Vispār par krieviem Latvijā varētu daudz runāt. Kaitina gan mani nacionālisms jebkurā pusē.

Cerams, ka viens no pēdējiem manam bakalauram veltītajiem ierakstiem. Pacieties vēl līdz nedēļas beigām, tad būs uzvaras bļāvieni un šī tēma tiks aizmirsta. 

Tagad ar bailēm jāgaida bakalaura vadītājas atbilde. Darbs nosūtīts caurskatīšanai.

Aj, aj, aj - tas viss drīz beigsies!

Charlie the Unicorn izrādās ir trešā daļa, kas turklāt ir f-a-n-t-a-s-t-i-s-k-a!!!

Man ir 34 lappuses bakalauram. Šībrīža sajūtas - dvēseli gluži nepārdotu, bet pārgulēt gan ar kādu pārgulētu, lai tas murgs reiz beigtos.

Kopš Lieldienām manas attiecības ar ģimeni grimst uz leju, uz leju, uz leju...

Atklāju savu bakalaura mūziku- Queen. Jā, Fredij, es zinu, ka rakstot šīs dziesmas un mirstot no AIDS, latviešu meitene un viņas bakalaura darbs Tev nebija ne prātā, bet tik un tā paldies!

Jei!

Vakar, sākot lasīt bakalauram tekst par somu sociālajiem pakalpojumiem somu valodā atmetu ar roku un gāju skatīties Scrubs. Šodien palūkojos ar svaigu aci un atklāju, ka tai mājaslapai var nomainīt valodu uz inglišu! Laime pilnīgā!

Lieliskā ziņa - izrādās bakalauru var iesniegt nevis līdz nākamās nedēļas otrdienai, bet piektdienai!!!!

Tagad visi kopā- hip hip urāāāā!!!!!

Atrast 200 lpp. pētījumu par vienu bakalaura nodaļu no vienas puses ir lieliski. No otras - tas viss ir somiski un ir jāizpēta. Ekh, cik es būšu laimīga, kad bakalaurs būs pabeigts!

Man vakaardienas Eirovīzijā vairākas dziesmas atgādināja pornofilmu/mūziklu miksli.

Piemēram, Ukrainas dziesmai es dotu virsrakstu: "Pamelas nerātnie piedzīvojumi senajā Romā".

Grieķija būtu kaut kāds bezsižeta grupveida kniebiens, 15 daļa ( kā šis jaunais cilvēks spēja raustot krūtis pavilkt uz augšu kreklu, es ar' īsti neaptveru).

Vācija- kaut kas slimi perverss ar lateksu un sado-mazo spēlēm. Apspīlētās sudraba bikses un glumais skats. Mī un žē!

Vēl bija viena valsts, kuru vairs neatminu - nu tā, kur pusplikai meitenei (cik oriģināli) apkārt dejoja kaut kāds zivju vīrs zilā kostīmā. Tas tāds sižets Japāņu animē garā.

Ā, Armēnija būtu "Kaukāza daiļavas 13", Tautu tērpi, kas griežoties atklāj zeķes- nu kāāāmōōōn!

Bet, no gaišās puses- pirmo reizi ir uzvarējusi dziesma, kas man patīk!!! Kā tas ir iespējams, to lūk es nesaprotu.

esksitenciāls besis par nākotni. kāā māān būūt???

Ar Ilonu klausāmies Bēthovenu un rakstām. Es bakalauru, viņa- referātus.

Uz Praidu neaizgāju. Pagaidām plānoju iet uz muzeju nakti. Iespējams, ka arī to piekāsīšu, ja uznāks rakstāmais bakalauram.