lazdu_ragana

Lieldienas pagāja sasodīti dīvaini.

Laikam savu ģimeni mīlēt, bet reizē arī sasodīti ienīst ir dabīgi.

Vienā dienā dzirdēt -

uzbraucienus demokrātijai - no sērijas - nu vajadzētu vienu riktīgu Ulmani, kas visu savestu kārtībā,
rasistiskus tekstus - komentāri par Grejas anatomiju: man nepatīk, ka tur tas viens melnais pa vidu kā tāds spoks,
nepārtrauktus komentārus, ka, redz, es neēdot gaļu, un joki ar vārītas cūkas mēles bāšanu man sejā, un tekstiem "mmm... garšīgi" no 12gadīgas mazas pokemones puses,
domu "šaušanas skolās notiek, jo tagad te mēģina visādus mācīt kopā ar normālajiem bērniem"
māsīcas apspriešana, kura, redz, esot dīvaina, jo viņai 30 gados neesot normālas gultas un TAS VIŅAI NEESOT SVARĪGI (ārprāts), turklāt vēl saimei ir šaubas par viņas seksuālo orientāciju,
sarunas pie Lieldienu galda par to, ka, redz, bērnus pērt esot veselīgi un vispār, senāk pēra visus, bet visi cilvēki kā cilvēki izauguši -

ir pārāk daudz.

Labā ziņa- es saglabāju smaidu, un ar visiem runāju norijot savus uzskatus, neielaidos nekādās diskusijās. Viss pagāja pieklājīgi un civilizēti. Dzēru lauku pienu, krāsoju olas. Daudz kodu mēlē. Visi bija skaisti un laimīgi.

Sliktā ziņa - sajutos tik tāla savai ģimenei. Mirklī, kad sapratu, ka esmu ģimenes baltais zvirbulis, cerēju, ka tas ir tikai jaunības maksimālisms un fiksi pāries. Ņifiga. Turpinās. Nepāries.

Nu nav mani radi briesmīgi. Tāda kārtīga vidusmēra latviešu ģimene. Skolotāji, mediķi, - visi it kā izglītoti cilvēki, kuri man pat lielākoties patīk, bet šoreiz tā vien gribējās pēc iespējas ātrāk tikt no turienes prom. Tā ir briesmīga sajūta - redzēt, kā mamma grib atrast kopīgu valodu, to gribu arī es, bet nesanāk. Sit vai nost, bet nesanāk. Satikt mammu pēc divu mēnešu prombūtnes un runāt ķeksīša pēc. Skaitīt stundas līdz prombraukšanai, justies nožēlojami vainīgai un sliktai meitai. Turpināt smaidīt, kost mēlē un griezt rosolu. Darīt to, ko no manis gaida.