lazdu_ragana

Es necienu korporācijas. Jo vairāk iepazīstu korporāciju idejas un korporeļus (kuri reizēm ir pat sakarīgi cilvēki), jo vairāk man šīs iestādes šķiet labākajā gadījumā smieklīgas, sliktākajā - ļaunas.

Smīdina mani korporācijas tāpēc, ka atgādina bērnu rotaļu. Tagad izdomāsim pēc iespējas vairāk stulbu noteikumu, ko visi ievērosim. Plaukstas sist nedrīkst, jārībina kājas. Šodien visi vilksim zaļas drēbes, bet rīt sarkanas. Lūk, šīs pašas pakļaušanās dēļ necienu arī reliģiju. Arguments "tā jādara, jo tā jādara" uz mani neiedarbojas.

Pirmajā kursā dzīvoju kopā ar fantastisku meiteni, kas tikko bija iestājusies korporācijā. Tad nu vienu vakaru šī dāma pārradās no kaut kāda mistiskā deju vakara un lielām acīm rādīja man korporācijas grāmatu, kurā tiekot aprakstīti visi pasākumi. To nedrīkstot nevienam, kas nav korporācija vispār rādīt. Protams, grāmatu arī es dabūju palasīt. Nu nekā tur nebija!!! Kā jau minēju, bērnu spēles. "Un šis koka gabals būs mūsu burvju nūjiņa, kuru neviens cits nedrīkst aizskart".

Ļaunas korporācijas man šķiet tajā mirklī, kad saprotu, ka viņas darbojas tikai sev. Ārpus korporācijām nevienam no viņiem nav labuma. Šeit laikam ierunājas mana NVO dvēseles daļa. Lielākā daļa NVO cenšas palīdzēt pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai. NVO interesējas par sabiedrību, nevis savācas kopā un dzer (turklāt to uzskata par augstāko pilotāžu un uberpasākumu).

Manuprāt, korporācijas bija lieliska ideja 19.gs. Tajā laikā, kad tās radās, korporācijas bija nepieciešamas, derīgas un lieliskas. Tagad tās ir tikai stīvas, augstprātīgas un savu laiku nokalpojušas institūcijas.