"Norvēģijas upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas - viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis"
Un nākamais solis ir vainot izvarošanas upuri pie izvarošanas, ne? Ne jau psihopāts ir vainīgs, bet gan viņa naida objekts. Jā, man labējā politika nav tuva un par nacionālismu es smīkņāju, bet šis izteiciens man šķiet slims neatkarīgi no autora politiskās piederības.
July 25th, 2011
06:06 pm
06:37 pm
Zinu, ka komentāros skatīties ir slikti, bet ar visu šito Norvēģijas padarīšanu nenoturējos. No kurienes Latviešos ir radies tāds naids pret musulmaņiem, ja lielākā daļa labi ja trīs tādus ir redzējuši? Pat šeit Spānijas dienvidos dzīvojot, kur Marokāņu pilns, jūtu mazāk nepatikas. Tie latviešu bāleliņu stāsti par mellajiem, kas nestrādā un slinko, man arī šķiet smieklīgi. Parunājiet ar kādu no Āfrikas, kas te lielajās dārzeņu plantācijās strādā, parunājiet ar Ekvadoras sievietēm, kas savītušiem večiem dibenus slauka, jo viņu bērni tos ne redzēt negrib. Eiropa izmanto imigrantu darbaspēku darbiem, kurus paši nevēlas darīt. Mēs gribam, lai imigranti mums vergo, bet negribam viņus ne redzēt, ne dzirdēt.
No otras puses, aizvien vairāk jūtos pārliecināta par to, ka lielākajai daļai Eiropas iekšējo imigrantu traču un baiļu pamatā nav kultūras vai integrācijas jautājumi. Tā nav kultūru cīņa, bet gan klašu interešu sadursme. Tie ir sociāli konflikti un risinājums ir nevis kārtējā starpkultūru ballīte vai plakātu konkurss, bet gan drošs darbs, izaugsmes iespējas, kā arī pieeja veselības un izglītības sistēmai.
Un, galu galā, vislabākais jau būtu, ja cilvēkiem nebūtu jāmūk no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Visi labējie cītīgi runā par ļaunajām imigrācijas sekām, bet nez kāpēc nekad nemin cēloņus. Lūk, visi dvieļagalvas un mellie sēžas laivās un kuļās uz Eiropu, jo mēs viņiem nepatīkam un viņi grib mūsu privāto ballīti piesmirdināt un mūsu tīrās skaistās kultūras iznīcināt. To, ka mūsu nafta nāk no turienes, mūsu kafija, tēja, rīsi, šokolāde nāk no attīstības valstīm, tur tiek ražotas mūsu drēbes un elektrotehnika neievērojot Eiropas striktās drošības prasības (un tur arī liela daļa mūsu elektronisko atkritumu tiek izmesti), par to tā īsti negribas runāt. Mēs maksājam pietiekami naftu ražojošo valstu diktatoriņiem, lai viņiem savas valsts iedzīvotāji būtu, maigi izsakoties, pie vienas vietas. To pašu darām arī ar citām valstīm, no kurām iegūstam mobilajiem telefoniem nepieciešamos metālus un citus derīgos izrakteņus. Mums šāda dzīve ir ērta un mēs to negribam mainīt. Kārtējo reizi - gribam redzēt no citu zemēm "pa lēto" iegūtās lietas, bet negribam redzēt to ražotājus.
Un Latvijas gadījumā man visvairāk krīt uz nerviem tieši šī neieinteresētība globālajos notikumos. Tiklīdz ar vidējo latvieti ierunājies par to, kas notiek kaut kur citur, pretī raugās tāds vienaldzīgas zivs skatiens - a ko ta es, ko ta mēs. Mums ir visgrūtāk. Tiem citiem (tik nez kuriem) tas jārisina. Mēs sevi redzam kā kaut kur ārpus esošo. Labākajā gadījumā redzam to milzīgo ļaunumu, ko visa pasaule grib nodarīt mums, bet pasarg' dies ieminēties, ka arī mēs kaut ko ietekmējam un kāpjam kādam citam uz varžacīm. Zaķīši, mēs visi esam vienā laivā. Tas var patikt vai nepatikt, bet ar to ir jārēķinās.
Bet vispār mani tas naids un saspīlējums, ko rada šī ekonomiskā situācija, biedē. Redzēs, vai mēs ko no II PK būsim iemācījušies un neatkārtosim tās pašas kļūdas.
No otras puses, aizvien vairāk jūtos pārliecināta par to, ka lielākajai daļai Eiropas iekšējo imigrantu traču un baiļu pamatā nav kultūras vai integrācijas jautājumi. Tā nav kultūru cīņa, bet gan klašu interešu sadursme. Tie ir sociāli konflikti un risinājums ir nevis kārtējā starpkultūru ballīte vai plakātu konkurss, bet gan drošs darbs, izaugsmes iespējas, kā arī pieeja veselības un izglītības sistēmai.
Un, galu galā, vislabākais jau būtu, ja cilvēkiem nebūtu jāmūk no savas valsts labākas dzīves meklējumos. Visi labējie cītīgi runā par ļaunajām imigrācijas sekām, bet nez kāpēc nekad nemin cēloņus. Lūk, visi dvieļagalvas un mellie sēžas laivās un kuļās uz Eiropu, jo mēs viņiem nepatīkam un viņi grib mūsu privāto ballīti piesmirdināt un mūsu tīrās skaistās kultūras iznīcināt. To, ka mūsu nafta nāk no turienes, mūsu kafija, tēja, rīsi, šokolāde nāk no attīstības valstīm, tur tiek ražotas mūsu drēbes un elektrotehnika neievērojot Eiropas striktās drošības prasības (un tur arī liela daļa mūsu elektronisko atkritumu tiek izmesti), par to tā īsti negribas runāt. Mēs maksājam pietiekami naftu ražojošo valstu diktatoriņiem, lai viņiem savas valsts iedzīvotāji būtu, maigi izsakoties, pie vienas vietas. To pašu darām arī ar citām valstīm, no kurām iegūstam mobilajiem telefoniem nepieciešamos metālus un citus derīgos izrakteņus. Mums šāda dzīve ir ērta un mēs to negribam mainīt. Kārtējo reizi - gribam redzēt no citu zemēm "pa lēto" iegūtās lietas, bet negribam redzēt to ražotājus.
Un Latvijas gadījumā man visvairāk krīt uz nerviem tieši šī neieinteresētība globālajos notikumos. Tiklīdz ar vidējo latvieti ierunājies par to, kas notiek kaut kur citur, pretī raugās tāds vienaldzīgas zivs skatiens - a ko ta es, ko ta mēs. Mums ir visgrūtāk. Tiem citiem (tik nez kuriem) tas jārisina. Mēs sevi redzam kā kaut kur ārpus esošo. Labākajā gadījumā redzam to milzīgo ļaunumu, ko visa pasaule grib nodarīt mums, bet pasarg' dies ieminēties, ka arī mēs kaut ko ietekmējam un kāpjam kādam citam uz varžacīm. Zaķīši, mēs visi esam vienā laivā. Tas var patikt vai nepatikt, bet ar to ir jārēķinās.
Bet vispār mani tas naids un saspīlējums, ko rada šī ekonomiskā situācija, biedē. Redzēs, vai mēs ko no II PK būsim iemācījušies un neatkārtosim tās pašas kļūdas.