Maģistrantūras dilema - zīle rokā vai mednis kokā? Dzimumu līdztiesības maģistrs vai Ekonomiskās attīstības un sadarbības maģistrs? Otrajam šobrīd esmu noraidīta, tur, izrādās, ekonomikas glupiķiem, speciāls eksāmens jākārto, bet par to nekur iepriekš neko nezināju. Jā, daļēji mana vaina, nerakos pietiekami dziļi Universitātēs (patiesībā gan paša maģistra) mājas lapā. No otras puses, varēja to taču ar nedaudz lielākiem burtiem un vieglāk atrodamā vietā ielikt - ja neesi studējis ekonomiku, šitanī stundā Tev tur un tur jābūt.

Labā ziņa, protams, ir šāda - ir vēl viens pieteikšanās termiņš septembrī.Tas gan nozīmē, ka papildus angļu un spāņu valodai vajadzētu veltīt pāris stundad dienā arī ekonomikai, lai to eksāmenu nokārtotu. Nu ko, zaķīši, man laikam nekas nenāk tik viegli, kā kārotos, uz priekšu, cīņā!

Es tak jums neesmu pastāstījusi par savu nedēļu in sweat factory - 12 stundu darba diena 7 dienas nedēļā. Tiesa, atšķirībā no visiem mazajiem banānu novācējiem un Nike kedu ražotājiem, es strādāju tikai vienu nedēļu un mans darbs bija smaidīt un dalīt atlaižu kuponus tirdzniecības centrā. Un pelnīju es ar labāk nekā viņi.

Cilvēks pie visa pierod. Ja nedēļas sākumā atgriežoties mājās biju pārgurusi un nesapratu, ko iesākt, tad beigās mājās i ēst paspēju pagatavot, i Simsonus paskatīties. Re, kā visam var atrast laiku.

Nedēļas atklājums - madre mia, cik daudz krievu brauc uz Spānijas dienvidiem atpūsties! Biju domājusi, ka pavadīšu nedēļu runājot spāniski un angliski, bet galu galā nācās savu jau iestīvējušo krievu valodu ar' tā pamatīgi iekustināt.

Vairāk nekā tā sasodītā 12 stundu darba diena mani ietekmēja 12stundu pavadīšana tirdzniecības centrā un lūkošanās apģērbu veikalos. Nedēļas beigās neizturēju un devos atlaižu medībās. Atgriezos mājās ar diviem jaunām džinsu biksēm, augstpapēžu kurpēm un sasodīti skaistu kleitu dzeltenmelnu kleitu. Tikai pēc nopirkšanas atklāju, ka tie dzeltenie raibumi uz melnā fona patiesībā ir smuki, mazi banāniņi, kas mani iepriecināja vēl vairāk.

Un pēdējais dienas puksts - vai es esmu vienīga īskājainā būtne, kas ienīst tās bikses ar šaurajiem galiem, kas tagad ir modē? Jā, esmu ar mieru visām biksēm, ko pērku, pēc tam griezt galus. Varu gānīties uz māti dabu un justies kā nepilnvērīga būtne pēc katras iepirkšanās, bet mirklī, kad lielākā tiesa veikalu man piedāvā tikai tās bikses ar ūberapspīlētajiem galiem, ar kurām es izskatos pēc galīga ķēma, mans mērs ir pilns. Grrr! Mode ne mode, bet ir apģērbi, kas piestāv tikai dažiem ķermeņa tipiem. Lai jau viņus veikalos pārdod, bet vismaz priekš tādiem susuriem kā es atstājiet kaut vienu pāri ar galiem, kuri kaut nedaudz elpo.