Zemestrīce Lorkā, manā Spānijas "dzimtajā" pilsētā, jau sen ir beigusies un ārpus Lorkas aizmirsta. Mana dzīve turpina tricināties joprojām, turklāt tā pamatīgi.
Skrienu defaultā. Strādājam abi tik daudz, ka reizēm bail patiek. Un nu Ales (un manu haltūru ar') priekšnieks aizmirsis mums abiem naudu ieskaitīt. Tā nu pēc mēneša darba, Ales gadijumā bez pārtraukuma, un manām pāris haltūrām esam attapušies ar -200 eiro kontā. Atskaitīta dzīvokļa īres nauda un līdz algas ieskaitīšanai (kam būtu bijis jānotiek jau maija pēdējās dienās) pat sīpolu nevaram nopirkt. Lai to visu padarītu vēl jautrāku, rīt te brīvdiena un tā kā spāņiem patīk brīvdienas un fiestas, tiek rīkots puente (tilts) un arī piektdiena tiek ņemta brīva. Tātad mums draud beznaudas, bet absolūta beznaudas, dzīvošana līdz pat pirmdienai. Tīri vai bail rēķināt, kas mums ledusskapī atlicis. No vienas puses smieklīgi, jo nauda mums pirmdien būs un vēl vairāk nekā parasti (turklāt jau tuvu mēneša vidum, kad jau jūtams nākamās algas tuvums), bet glupa tā sajūta tik un tā.
Un ja ir kaut kas sliktāks par beznaudas būšanu, tā ir dzīvošana kopā ar topošu veterinārstu, kam pēc pāris dienām gaidāms eksāmens ķirurģijā. Savienojam to ar jaunu un neciešamu priekšnieci, darbu 7 dienas nedēļā un raustīšanos starp divām zoo nodaļām. Šobrīd dalu dzīvokli ar kaut ko pa vidu starp zombiju un The Shining galveno varoni. Uh, zaķīši, kāpēc man neviens nepaskaidroja, ka attiecības ir tik grūtas. Draugus grūtos brīžos atbalstu, jo pēc bēdu stāstu uzklausīšanas varu doties uz savu māju un no tā visa atslēgties, saglabāt distanci. Mirklī, kad problēmas ir dzīvesbriedim, vairs nav kur likties. Jāstaigā ar kamolu kaklā, nez cik reizes pašai sev jāsolās būt pozitīvai lai pēc pāris stundām atkal izsamistu. Neirozes rodas no tā, ja kaut ko ļoti grib, bet nedrīkst. Man tagad gribētos no šī visa vieglā murga atslēgties, noslēgties un to izslēgt no manas dzīves, bet to nedrīkstu.
Un kā garnējums uz manas lielās stresa tortes ir atbildes gaidīšana par projekta apstiprināšanu, kam būtu jāpienāk jūnijā. Ja atbilde ir "jā" man no septembra ir lielisks darbs, ja "nē" - jāturpina meklēt. Veru vaļā e-pastu ar bailēm. Man fiziski sarauj vēderu čokurā ideja par to, ka tur varētu būt vēstule no Briseles ar lielu un sarkanu NĒ!
Uz gaišās nots. Es esmu slavena. Zināmas aprindās vismaz. Mani iepazīstina ar vienu no manām iespējamajām kolēģēm. Mirklī, kad pasaku savu vārdu atskan "Ak tad Tu esi tā slavenā Mairita". Tā arī netika izskaidrots ar ko esmu slavena (laikam, kā jau vienmēr Spānijā, ar savām valodu zināšanām), bet smieklīgi tik un tā. Nu dzīvoju es te tādā mazpilsētā, kur visi savā sulā vārās, ka jau pēc gada pazīstu puspasauli.
Vēl turpinot savu lielieraksta gānīšanos - piedalījos visdīvainākajā NVO kursā savā mūža. No solītās interkulturalitātes un imigrācijas nebija ne miņas, toties bija ļoti daudz geštaltterapijas, psihodrāmas un raudāšanas, kā arī pāris garlaicīgi powerpointi. Es tā arī īsti nesapratu, vai tas bija labi vai slikti, bet tas noteikti nebija tas, ko es gaidīju, kad mani uzaicināja šajā kursā piedalīties. Nu nepatīk man tās masu histerijas.
Vēl manu dzīvokli uz divām nedēļām ir okupējusi EBD biedrene, trakā čehu Tamara, kas savu bakalaura darbu vēlas rakstīt par ekvatoriešu imigrantiem Mursijā. Tamara ir tāds neriktīgs ciemiņš - vairāk laiku pavada intervējot domes un vēstniecību darbiniekus, stiepj mājās lielas pakas ar publikācijām par imigrantiem un daudz runā pa telefonu. Tā arī nav mums izdevies veco labu laiku vārdā iziet ielās paalamiedzert, jo fiziski tam neatliek laika.
Ak jel, cik garlaicīgu un nevien neinteresējošu ierakstu te izveidoju, bet man bija nepieciešams par šito visu pasūdzēties.