Latvijas mēdijos ik pa laikam parādās ziņas, par kurām īsti nezinu, smieties vai raudāt. Viens no pēdējā laika šī tipa brīnumiem ir baznīcu cīņa (un panākumi) cīņā par sava viedokļa ievietošanu mācību grāmatās par homoseksualitāti. Likšu mierā visu seksualitātes tēmu un to, cik vainīgā ieraksta mācību grāmatā autore - Jolanta Cihonoviča ir forša. Tā vietā parunāšu par reliģiju un savām domām par to.
Pirms pāris nedēļām viena pasāciena ietvaros nedēļas nogali dzīvoju vienā istabā ar kādu pusmūža marokāņu sievieti, kura jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Spānijā. Dzīvojot vienā istabā pat nedēļas nogales laikā var daudz ko iemācīties. Piemēram es iemācījos to, ka Nadia ir musulmane un kārtīgi lūdzas piecas reizes dienā. Šo lūgšanu laikā nomaina džinsus un t-kreklu pret garu melnu halātu un baltu galvas lakatu un liecas pret istabas austrumu nostūri.
Ar Nadju mums sarunas vedās raiti. Tā nu pirmās dienas laikā salauzušas visu iespējamo ledu sākām runāt par reliģiju. Viņa mani iztaujāja par kristietības virzieniem un novirzieniem, es Nadju par Islama līkločiem. Mirklī, kad jau bijām apspriedušas pirmskāzu un pēckāzu seksu, es saņēmu drosmi un pajautāju lielo jautājumu - vai viņai nešķiet, ka islams apspiež sievieti? Kā viņa, strādājoša, brīva un neatkarīga sieviete var pieņemt šādu reliģiju? Gaidīju izlocīšanos un neveiklus skaidrojumus. Tā vietā Nadia palūkojās man acīs un pāris teikumos izmainīja visu manu reliģijas uztveri. Savā viegli nedrošajā spāņu valodā ar skaistu arābu akcentu Nadja paziņoja: "Viss ir jāskatās vēstures kontekstā. Islams arābu pasaule atnesa revolūciju sieviešu tiesību ziņā. Tā sievietēm bija pozitīva revolūcija - uzlaboja viņu dzīvi, tiesības, drošību un stāvokli sabiedrībā.".
Šajā mirklī sapratu, ka gan islāms, gan kristietība, gan lielākā daļa citu reliģiju savos sākumos ir revolūcija, sabiedrības iestagnējušo formu apvērsums, izaicinājums un uzdrošināšanās, varas gāšana un dumpis. Jēzus bija revolucionārs, Muhameds un Buda arī.
Ja tas ir reliģijas sākums - progress, vēlme mainīt pasauli, kā mēs nonākam līdz Pujātam un viņam līdzīgajiem vecīšiem, kas apspiež visu, ko vien var? Kā reliģija no kā dzīves pilna kļūst par glābiņu lauku tantiņām? Pienāk mirklis, kad baznīca apresnē, ērti iekārtojas savā siltajā vietiņā, iekasē naudiņu un, pats ļaunākais, uzskata, ka visu jau ir sasniegusi un zin visu par labo un ļauno - uzskata sevi par patiesības īpašniekiem, ne meklētājiem. Izmaiņas uzskata nevajadzīgām un pat kaitīgām. Baznīcai ir skaidrāks par skaidru, ka saule griežas ap zemi un tie, kas domā pretēji, ir metami sārtā. Ja Jēzus piedzimtu šodien, viņš būtu pirmais, kas būtu homoseksuālu personu mīlestības pusē, runātu par piedošanu un tuvākmīlestību. Un farizeji viņu nogalinātu vēlreiz.
No otras puses, ja Dievs ir, viņam taču ir jābūt gudram, vismaz tik gudram, lai saprastu, ka nevar 6. gadsimta arābiem stāstīt par dzimumu līdztiesību un homoseksualitātes pieņemšanu. Muhameds veic tam laikam lielu revolūciju, bet tas nenozīmē, ka pasaule ir pabeigta un viss galīgs. Mēs, sabiedrība, augam un attīstāmies. Nav vērts aizliegt trīspadsmitgadīgam bērnam to, ko nedrīkst darīt trīsgadīgs. Nevari mācīt algoritmus cilvēkam, kas vēl nezin reizrēķinu.
Otrs variants man šķiet skumjāks. Dievs mums sūta savus praviešus, bet pēc pāris gadsimtiem palūkojas uz cilvēci un kārtējo reizi saķer galvu: "Duriki, nu ko jūs atkal esat sadarījuši! Nu kā var šitā visu jums sacīto sačakarēt!" Un sūta mums jaunu gudro.
Nobeigšu šo visu padarīšanu ar citu domu. Man ļoti patīk kristietības pirmais bauslis - Tev nebūs Dieva tā kunga vārdu nelietīgi valkāt. Izsauciens "Ak dies'" man nešķiet tas ļaunākais, kas uz pasaules var notikt. Nesapratu, kāpēc šis bauslis tik svarīgā vietā ir ielikts. Līdz vienu dienu, neatceros kā, iedomājos - varbūt tā "nelietīgā valkāšana" ir tieši šī reliģijas jaukšana politikā, mācību grāmatās, ēdienkartēs, Pirmās Partijas programmā un diskusijas no sērijas "tā ir, jo Dievs tā teica", kas patiesība ir sava viedokļa uzdošana par Lielo Patiesību bez jebkādiem argumentiem.