Pēc gada, diviem mēnešiem un sešām dienām nopietnās, pieaugušās attiecībās ar kopā dzīvošanu un visu pie tā piederīgo, esmu sapratusi, ka līdz tam nezināju ne neko par to, ko nozīmē dalīt savu dzīvi un sa-dzīvi ar kādu - mani neviens šim visam nebija sagatavojis.

Itālis un latviete, kas sazinās spāniski, veģetāriete un gaļēdājs, lieli kopīgi sapņi un mazās ikdienas cīņas - mana dzīve izklausās pēc diezgan kvalitatīva sit-com scenārija.

Divas nedēļas pavadītas absolūtā bezapstājas skriešanā un šķiet, ka tas turpināsies kā minimums vēl pāris nedēļas, mēnešus un iespējams visu dzīvi. Karnevāls, ciemiņi, drauga automašīnās negadījums un mēs kā ģimenes aizvietotāji, milzīga projekta iesniegšanas termiņš, smags kurss, darba meklējumi - tas viss ir sakritis vienā laikā un raujos no vienas vietas uz otru. Laikam esmu nokļuvusī tajā punktā savā dzīvē, kad uzsākt kaut ko jogai vai meditācijai līdzīgu ir fiziska nepieciešamība, ne vienkārši vēlme.

Patiesībā bloga rakstīšana ir tuvākais privātā, ne kopīgā, miera ienesējs manā dzīvē. Notikumu aprakstīšana piešķir tiem sistemātiskumu un taustamību, kā arī paglābj tos no aizmirstības. Blogs - mana joga, meditācija, psihoterapeits un uzticības persona.

Jau sen tautību uzskatu par tukšu jēdzienu bez seguma, tas pats lēnām sāk notikt ar dzimumu.

Ar geju draugu runājot par šo tēmu un stāstīju viņam par pa pusei izlasīto grāmatu, kuras autors/autore sevi uzskatīja par bezdzimuma būtni. Nerunāju par maisīgām drēbēm un pelēkumu - grāmatā paustā doma ir tāda - ja vienu dienu Tev gribas vilkt kleitu - velc kleitu, ja pievilcīgāks šķiet uzvalks un kaklasaite - nekādu problēmu, bet nedari neko tāpēc, ka esi puika vai meitene, kā arī neļauj pārējiem vērtēt Tavu rīcību pēc kāda dzimuma modeļa.

Pēc tā visa nonācu pie secinājuma, ka lielākā daļa identitāšu, ko mums piešķir kopš dzimšanas mūs ieliek kastītēs un vēlāk sarežģī dzīvi visai pasaulei. Zinu, jau zinu, ka ar mātes pienu iezīstās identitātes ir tās stiprākās, bet man aizvien vairāk šķiet, tautību var aizstāt vienkārši ar kultūru, reliģiju ar ētiku un dzimumu ar "mazajām princesītēm" un "puikas neraud" vispār audzinot likt mierā.

Domājot par visām labajām grāmatām, filmām, studiju programmām, darbiem, projektiem, ziņu rakstiem, pētījumiem, ēdiena receptēm, tamborējuma rakstiem, dabas parkiem, cilvēkiem, sarunām, sajūtām un mācībām, ko neesmu pieredzējusi, dzīve man sāk šķist pārlieku īsa.

Kad sākas tas vecums, kad rodas sajūta, ka dzīve Tev plūst caur pirkstiem, viss notiek pārlieku ātri un katra diena nozīmē jaunas zaudētas iespējas? Man tas ir sācies tagad, 24 gados. Pats dīvainākais - jo vairāk mēģini darīt, jo vairāk saproti, cik maz spēj no visa, ko vēletos. Varbūt es vienkārši par daudz gribu?

43 lappušu garais virtuālais herbolārijs par Spānijas dienvidu augiem pabeigts. Tagad staigājot pa vietējiem kalniem varu stāstīt daudz un dikti, kam kura puķe izmantota un kādas leģendas par katru koku senie spāņi stāstīja. Jūtos lepna par sevi un te iejutusies.

Man radās kārtējā ideja projektam - iepazīstināt imigrantus ar vietējo floru, veidot pārgājienus kalnos, savest kopā marokāņus, ekvadoriešus, bolīviešus un citus. Iepazīstināt viņus ar Mursiju ārpus pilsētas un dalīties zināšanās, kam kuru augu izmanto. Es jau tagad sevi redzu smaidīgo marokāņu sievu vidū noliecoties pie iberoāfrikānismiem (mans pēdējā laika top-vārds - augi, kas sastopami Spānijas dienvidos un Āfrikas ziemeļos) un klausoties, klausoties, klausoties.