Tātad esmu atpakaļ. Turpinu dzīvot Spānijā. Piedzīvojumu ir daudz. Man ir vīrietis, pitons, kāmis un citi mājdzīvnieki. Strādāju darbā, ko mana māte dēvē par ubagošanu - mēģinu spāņus un pārējos, ko satieku ielās, katru mēnesi dot 10 eiro UNHCR (ANO augstā komisija bēgļu jautājumos). To viņi var darīt man iedodot savu kredītkartes numuru. Mans austrumeiropietes akcents to visu padara vēl jautrāku.

Mans vīrietis manā dzivē ir ienesis ne tikai pitonu, kāmi un apakšzemes garāžu ar visu mašīnu, bet arī bruņurupuču meklēšanu, itāliskumu, kalnos kāpšanu, niršanu un fotogrāfēšanos ar ziloņiem (tā būs šosvētdien).

Vēl mani sapņi par nākotnes klejošanu kļūst aizvien stiprāki. Jau ir plāni padzīvot kādu laiku Dienvidamerikā. Grāmatas lasīšana par Āfriku ari rosinu fantāziju. Austrālija un Dienvidāzija arī ir plānos. Nokļūstot jebkurā tējnīcā arī arābu zemes tiek pievienotas sarakstam.

Tātad atsāku manu klabošanas sezonu. Turpinu iekulties piedzīvojumos pa labi un pa kreisi, daudz domāju. Katru dienu atklāju jaunu dzīves jēgu un sacepjos par visiem kāškrustiem, ko ieraugu uz māju sienām. Būs interesanti - to apsolu.

Sveicieni no jums Spānijas dienvidiem!