Kāpēc es te tik maz rakstu? Piemērs: mana dzīve no rītdienas līdz nākamajai pirmdienai:

Sestdiena/Svētdiena: Organizācijas saliedēšanās pasākums:
Pirmdiena: Darbs
Otrdiena: Darbs, nakts Mursijā pie trakajām brīvprātīgajām
Trešdiena: Brauciens uz Alikanti, lidojums uz Madridi, pusdienas ar dzīvokļa biedreni no Erasmus laikiem, lidojums uz Budapeštu
Ceturdiena/Piektdiena: konference Budapeštā, dzimšanas diena un atkalredzēšanās (aka negulētas naktis) ar manu britu "brāli"
Sestdiena: Lidojums atpakaļ uz Spāniju caur Maljorku (tikai stunda, neredzu neko), Alikantes apskatīšana, brauciens uz Valensiju
Svētdiena: Ciemošanās pie Valensijas brīvprātīgajiem
Pirmdiena: Ceļš atpakaļ uz Lorku.

Vakar bija ļoti, ļoti dīvaina diena. Tikai tagad saprotu, cik tā bija dīvaina. Šis ieraksts laikam visvairāk ir domāts man pašai, lai es atcerētos, atcerētos un atcerētos.

Vakar notika viss. Mani bija piebesījušas tējas, ko nopirku pirmajās dienās - maisiņos. Un te, vienā no lielākajiem pārtikas veikaliem tējas, izrādās, ir tikai maisiņos, beramo nav. Stāvēju pie tā sasodītā plaukta un gandrīz raudāju. Gribu Apsaras zaļo tēju, gribu uz Diviem Turkiem aiziet un stāvēt pie daudzajiem, daudzajiem tējas bunduļiem un izvēlēties, izvēlēties, izvēlēties. Nekā! Pirmais homesick mirklis.

Pēcpusdienā mazgāju grīdu. Spainim noplīsa rokturis un es pielēju visu gaiteni ar netīro ūdeni, ko šķendēdamās uzslaucīju.

Pēc tam rakstīju vēstuli mammai. Sajutos vainīga - te skraidu uz salsas nodarbībām, ķiķinu, bet nevaru atrast laiku vienu vēstuli uzrakstīt, lai gan zinu, cik ļoti, ļoti viņa to gaida. Sapratu, ka mums ģimenē nav pieņemts paust jūtas un skandēt, cik ļoti viens otru mīlam. Atcerējos tēti. Bišķi paraudāju. Tad sajutu mieru.

Nolēmu, ka naktī sapratīšu, vai ar salsas pasniedzēju ko gribu vai negribu. Nesapratu neko. Šobrīd esam draugi. Tādi dīvaini draugi.