Sestdienas rīts. Pamostos, izstaipos. Saprotu - dzīvoklī esmu viena, jo visas dāmas vai nu pie kāda ciemos, vai arī strādā. Būs vēlāk. Aizeju uz veikalu. Atpakaļceļā kads stalts pensionārs izsaka man komplimentu. Tas tā - ikdiena.

Nokļūstu mājas, ieeju dušā. Puspieklājīgā skatā sataisu brokastis. Zvans pie durvīm. Apģērbjos pieklājīgi. Ar laipnu smaidu atšuju vietējos Jehovas lieciniekus, kas man piedāvā savu literatūru.

Sēžu savā istabā, dzeru tēju. Pēkšņi dzirdu - svilpo. SVILPO! Kas te svilpo? VĪRIETIS! Svilpojošs, puskails vīrietis uz mana balkona. Kas viņš ir un ko grib? Par laimi laikus attopos, ka tas ir Slovēnietes draugs Jose Luis, kas, acīmredzot, te palicis pa nakti. Jā, sestdienas rītos uz mana balkona izrādās mēdz svilpot Hosē Luisi. Vai nav jauki?

Tad nu ar Hosē, ar kuru līdz šim neko daudz neesmu runājusi, dodamies uz centru. Es uz bibliotēku. Viņš - kur nu Hosē Luisi sestdienās mēdz iet. Runājam spanglišā- cik man laba spāņu valoda, tik viņam - angļu. Bet saruna interesanta. Tik interesanta, ka Hosē Luiss mani aicina apskatīties viņa organizācijas biroju. Domāts darīts - dodamies iekšā. Tur draudzīgi mijas cilvēktiesību, Čegevaras un sieviešu - strādnieču balvas pasniegšanas ceremonijas plakāti. Pamanu arī mazu sirpīti un āmuru uz sarkana fona. Hosē Luiss man draudzīgi piedāvā izvēli starp alu, vīnu, kokakolu vai marihuānu. Paskatos pulkstenī - vēl par pusdienlaiks nav klāt. Jā, es tiešām esmu Spānijas dienvidos.

Biroju pametam un turpinam ceļu runājot par komunismu, Spāniju, Latviju un abu valstu vēsturi. Hosē Luiss sarunas nobeigumā man paziņo, ka no viņiem (tas ir - Spānijas komunistiem) baidīties nevajagot. Un mēs šovakar tikšoties fiestā. Līdz vakaram, Hosē Luis!