Vakar kā apzinīga skolniece nolemju pildīt spāņu valodas mājasdarbu. Skaistā laika dēļ (jā, te joprojām ir +26 grādi) dodos uz parku. Uz soliņa novietoju arī savu mazo balto datoriņu - izmantoju to ļoti labiem nolūkiem - kā vārdnīcu.

Tā kā spāņi lielu daļu savas dzīves pavada parkos, ielās un citās publiskās telpās, man nav vientuļi. Pildu uzdevumu par piederības vietniekvārdiem. Pēkšņi pie manis pieskrien divi mazi puikas (nu tā ap 5-6 gadiem) un kaut ko saka. Apstulbstu, bet pārmaiņas labad no tā, ka SAPROTU! Šie man prasa: Es tu ordinador? Vai tas esot mans dators. Lepni atbildu Si, es mio! (He, teksts gluži kā no uzdevuma, ko tieši pildu). Un tad abi sīči unisonā noelšas: Que quai!!!(Latviskajā tulkojumā - cik kruts!). Viens lepni paziņo: Mi padre tiene odinador grande! (Manam tēvam ir liels dators!). Ar to arī mūsu saruna beidzas, jo neko asprātīgu pateikt spāniski neprotu. Tikai aizejot mājās man kā ar mietu pa pieri iebelza ideja - man taču vajadzēja viņiem piedāvāt kādu spēli datorā uzspēlēt un es būtu bijusi krutākā čikse parkā + ieguvusi savus pirmos ar organizāciju nesaistītos spāņu draugus