Un tomēr mana māsa piesavinājās laurus par manu bakalauru jau pirmajā tikšanās reizē pēc b.d. nodošanas. "Nu re, tagad beidzot var piezvanīt mammai un izstāstīt, kā mēs Tevi pārliecinājām bakalauru rakstīt". Bļāviens! Es aci pret aci par to runāju tikai ar vienu no viņām aprīļa baigās, kad jau biju izsūdzējusi sāpi "baigi nerakstās" visiem draugiem. Tālāk no māsu puses sekoja tikai viens histēriskais telefona zvans, pāris mierīgie un VISS!!! Es par savu bakalauru runāju ar Sinču un Innu, atcerējāmies viņu pagājušā gada piedzīvojumus ar bakalauru, rakstīju un dzēru vīnu kopā ar Kibu. Gāju ciemos pie Diānītes. Viņa nāca pie manis - rakstījām kopā, lai būtu jautrāk. Sazvanījos ar Ilonu. Staigājām pa humpikiem tā vietā, lai abas mācītos. Pēc tam mācījāmies gan. Satraucos par Laumu. Regulāri viena otrai kratījām sirdi par saviem sāpju bērniem - bakalauriem. Ar savu NVO gājām uz 70-to gadu ballīti un uz vienu nakti aizmirsu visus darbus. Priekšniece man regulāri zvanīja, jautāja, cik lappušu un teica, lai es mierīgi rakstot- viņa tikšot galā.

Neviens no šiem cilvēkiem ne uz mirkli man nemēģināja nozagt manu darbu. Manu prieku un manu atzinību par to. NEVIENS!!! Izņemot manas māsas, kuras ir svēti pārliecinātas, ka ir mani izglābušas no mūžīgās pazušanas. Sasodīts, tas ir MANS darbs! MANAS pūles, MANAS kļūdas!

/Atceros, pirms pāris gadiem, kad mana māsa vēl dzīvoja mūsu dzimtajā pilsētelē, viņa grasījās pārcelties uz Rīgu. Jautāja padomu man. Es teicu, ka nu ja! Vajag! Vajag iet uz priekšu! Tad, kad viņa pārcēlās uz šejieni, man ne prātā neienāca to uzskatīt par savu nopelnu./

Sasodīts, būt jaunākajai ar divām 10 gadus vecākām māsām reizēm ir tik sasodīti briesmīgi. Brīnos, kā es vēl tik maz traumēta no tā visa esmu. Īsti nezinu, vai man visu šo scēnu izspēlēt arī viņu priekšā, vai turpināt būt mazajai jaukajai māsiņai.

Garastāvoklis- histērisks.

Arlabunakti!