Briest gara nakts ar kolu, bakalauru un visādiem epastiem.

Ā, pa vidu epastiem nopietnajiem un bakalauram.

Mani vakar tā krienti pēc pusnakts un pāris aliem viens Erasmus puika mēģināja pārliecināt, ka viņa tēvs strādā cirkū par nažu metēju, bet viņu bērnībā gribējuši mācīties cīnīties ar lāčiem. Es manāmi samulsu. Nenoticēju. Tas gan netraucēja puisi mēģināt pārliecināt citus, ka es esot noticējusi. Par laimi arī citi viņam neticēja.

Gadsimta pasākums- Hipijnometne!

http://www.hipiji.lv/content/view/749/1/

Es esmu sirdī hipijbērns. Ja uzvelku humpiku kleitu- i izskatos arī pēc tāda. (manī ir arī rudā ubermaitas dvēsele, bet tas ir cits stāsts).

Vārdus sakot, gribas uz šo pasākumu aizbraukt. Vajag a) kompāniju b) atsauksmes no tiem, kurus šis pasākums citus gadus pievilinājis.

Un tikai tagad, dienu pirms nodošanas, man pēkšņi uzrodas tik daudz kas, ko rakstīt, un tik daudz nepateikta... Bet tas jau ir dabīgi, ne?

Ir!

Tikai jāiesien un jānodod. Tas rīt- šodien vairs neuzspēs!