Secinājums - jo rūpīgāk un apzinīgāk visu mēģina darīt, jo vairāk stulbas kļūdas cilvēks pieļauj.
Jūk gadi un mēneši, Iveta un Inete mainās vārdiem un tādā garā. Piektdiena, piektdiena.
January 23rd, 2009
05:32 pm
06:11 pm
par sapni
Pie visa šīs dienas sajukuma ir vainīgs sapnis briesmīgais, ko redzēju šajā naktī.
Sapnis kā jau sapnis- cilvēki vietās, kurās viņiem nevajadzētu būt. Mistiskas mājas, ielas un autobusi, tikai ar vienu atšķirību. Pēkšņi sapnī ieguvu savu ikdienas apziņu un sapratu, cik tas viss ir neloģiski.
Pamostos. Guļu uz matrača. Blakus stāv mana māsa un uz mani skatās. Man pēkšni rodas apjausma, ka es nezinu, ne kurš mēnesis tagad ir, ne ko es šeit daru. Izmisīgi mēģinu atcerēties, kā pagājušajā naktī gāju gulēt, kas, sasodīts šī ir par vietu un kas man jādara. Izmisīgi skatos uz māsu un prasu, kas tagad par mēnesi. Viņa skatās uz mani saraukusi pieri un prasa, vai tas es nezinot? Aiz loga vasara. Es prasu, kur mēs esam. Viņa pārjautā, vai tad es nezinu, kur mēs esam? Pieved mani pie loga un rāda mājas. "Padomā, nu kur tu esi? Tu tiešām neatpazīsti?". Skatos uz sarkanājām ķieģeļu mājām un zilajām debesīm. Vairāk neko neredzu. Viss šķiet tik sasodīti pazīstams, bet nedabīgs un sajaukts. Izmisīgi mēģinu atcerēties, kas šī ir par māju. Kaut kur atveras durvis. Dzirdu spalgu un skaļu balsi. Tāda ir tikai krustmātei. "Mēs esam pie krustmātes," izsaucos. Uz mirkli iegūstu mieru, noticu sev. Tad atkal apzinos, ka pie krustmātes šādi neizskatās. Sajūtos vēl sliktāk. Pamostos.
Atvieglojums. Tas bija tikai sapnis. Sāku stāstīt istabiņas biedrenei savu sapni. Pēkšņi viņa vairs nav gultā, bet liek pie tukšās sienas (kojās NAV tukšu sienu) piecus škībus, melnbaltus pulksteņus. Istabiņā ienāk komendante un sveši vīrieši. Uz mirkli noticu, ka tiešām esmu sajukusi prātā. Vai arī ir pienācis pasaules gals.
Pamostos. Mēģinu saprast, vai tas viss ir beidzies. Nolemju vairāk noteikti negulēt un dodos sataisīt tēju, vēlreiz stāstot istabiņas biedrenei savu sapni. Kādu laiku vēl nevaru noticēt, ka tiešām viss ir kārtībā un uz dušu eju ar ļoti lielām aizdomām, ka tūlīt, tūlīt kaut kas vārdos nenosaucams notiks arī šeit.
Cilvēks sapņojot katru nakti, tikai savus sapņus lielākoties neatceras. Ja es redzu šādus sapņus, tad labi vien ir, ka tos aizmirstu vēl pirms pamošanās.
Sapnis kā jau sapnis- cilvēki vietās, kurās viņiem nevajadzētu būt. Mistiskas mājas, ielas un autobusi, tikai ar vienu atšķirību. Pēkšņi sapnī ieguvu savu ikdienas apziņu un sapratu, cik tas viss ir neloģiski.
Pamostos. Guļu uz matrača. Blakus stāv mana māsa un uz mani skatās. Man pēkšni rodas apjausma, ka es nezinu, ne kurš mēnesis tagad ir, ne ko es šeit daru. Izmisīgi mēģinu atcerēties, kā pagājušajā naktī gāju gulēt, kas, sasodīts šī ir par vietu un kas man jādara. Izmisīgi skatos uz māsu un prasu, kas tagad par mēnesi. Viņa skatās uz mani saraukusi pieri un prasa, vai tas es nezinot? Aiz loga vasara. Es prasu, kur mēs esam. Viņa pārjautā, vai tad es nezinu, kur mēs esam? Pieved mani pie loga un rāda mājas. "Padomā, nu kur tu esi? Tu tiešām neatpazīsti?". Skatos uz sarkanājām ķieģeļu mājām un zilajām debesīm. Vairāk neko neredzu. Viss šķiet tik sasodīti pazīstams, bet nedabīgs un sajaukts. Izmisīgi mēģinu atcerēties, kas šī ir par māju. Kaut kur atveras durvis. Dzirdu spalgu un skaļu balsi. Tāda ir tikai krustmātei. "Mēs esam pie krustmātes," izsaucos. Uz mirkli iegūstu mieru, noticu sev. Tad atkal apzinos, ka pie krustmātes šādi neizskatās. Sajūtos vēl sliktāk. Pamostos.
Atvieglojums. Tas bija tikai sapnis. Sāku stāstīt istabiņas biedrenei savu sapni. Pēkšņi viņa vairs nav gultā, bet liek pie tukšās sienas (kojās NAV tukšu sienu) piecus škībus, melnbaltus pulksteņus. Istabiņā ienāk komendante un sveši vīrieši. Uz mirkli noticu, ka tiešām esmu sajukusi prātā. Vai arī ir pienācis pasaules gals.
Pamostos. Mēģinu saprast, vai tas viss ir beidzies. Nolemju vairāk noteikti negulēt un dodos sataisīt tēju, vēlreiz stāstot istabiņas biedrenei savu sapni. Kādu laiku vēl nevaru noticēt, ka tiešām viss ir kārtībā un uz dušu eju ar ļoti lielām aizdomām, ka tūlīt, tūlīt kaut kas vārdos nenosaucams notiks arī šeit.
Cilvēks sapņojot katru nakti, tikai savus sapņus lielākoties neatceras. Ja es redzu šādus sapņus, tad labi vien ir, ka tos aizmirstu vēl pirms pamošanās.