Mani jaunajā gadā apbūra briti. Ne tie, kas te brauc savas sasodītās stag parties (vecpuišu ballītes) svinēt, bet tie sakarīgie. Tāds apburošs ieturētības, jaukuma, snobisma, bikluma un neliela nūģisma sajaukums.

Tikai briti var pajautāt: "What do You usually speak about in sauna?", un cerēt saņemt saprātīgu atbildi nevis manis izdvesto "emmm... stuff?!". Tēlot izbrīnu par to, ka latvieši pēc pirts skrien sniegā, paziņot, ka to nedarīs, bet pēc 10 minūtēm ar maza bērna prieku taisīt sniega eņģeļus.

Tikai briti var apmaiņas pēdējā naktī aiziet gulēt ap pusnakti un pilnā nopietnībā paziņot, ka tas tāpēc, ka nākamajā rītā agri jāceļas (6:30 autobuss, kurā vienkārši jāierāpjas un jābrauc līdz Rīgai).

Es tagad esmu "honorary Brit". Nu ir man britu dvēsele, ir.

Cheers!

Es laikam tiku vaļā no nelaimīgās pseido-mīlestības (skat. 2 ierakstus atpakaļ) ar nātreni. Nākamajā dienā pēc žēlabainā ieraksta pamodos sarkanām rokām, nomocījos visu dienu un nakti. Visa biju sarkanos pleķos, bet... Pēc tam pamodos ar mierīgu sirdi un... Viss. Kā ar burvju mājienu 11 mēnešu smadzeņu pašslalošanas vaininieks šķita krietni aizraujošāks kā cilvēks un krietni mazāk pievilcīgs kā vīrietis.

Jei! Another one bites the dust!