Visi cilvēki kā cilvēki, tikai es tāda īpaša gadījusies. Reizēm mani uzrunā. Uz ielas, tramvajā, veikalā. Es tad saku, ka man ir "visi ar mani runā" diena.

Piemērs. Vakar braucu savā mīļajā 6. tramvajā. La la lā, la la lā. Iekāpj divi slāvu izcelsmes puiši. Nu labi- vīrieši. Skatās pa logu. Apspriež, kak tam normalnije pacani v futbul igrajet. Pēkšņi es pagriežu galvu un redzu, ka viens no viņiem pret mani ir pastiepis roku ar Kinder Bueno šokolādi. Es samulstu. Reizēm man uznāk un es esmu tikla un bikla. Pasaku "Nē, paldies" un aši, aši pievēršos skatam aiz loga. Atskan teksts no slāvu puiša numur viens: Vot, i ne vzjala ot nas. Otrais, kas ir nedaudz vecāks, padomā, nopūšas un saka: A ja bi toze ne vzjal.

Tad, kad nākamreiz dzirdēšu kādu rasistisku jociņu par nēģeriem un saimniekiem, sataisīšu smaidīgo seju un sacīšu: "Es arī zinu joku! Ziniet, kā vislabāk pārvietot latviešus? Lopu vagonos un vienā virzienā- uz Sibīriju!".