Skaļi izteiktas domas

Šodien bija tā diena, kad es pie stūres pavadīju ilgāko laiku kopš ieguvu tiesības. Līdz šim mana braukšana pārsvarā izpaudās Olaine-Rīga-Olaine pati kad kaut kur aizbraucu vai aizvešana/atvešana māsu no tusiņiem un tas nebija nekas traks, jo tās bija nepilnas divdesmit minūtes.
Taču vakar tētis mani mazliet pārsteidza ar paziņojumu ka viņam nepieciešama palīdzība un bija jāatved kāda mašīna no Lietuvas. Tad nu šodien sēdāmies un arī uz lt braucām. Uz turieni pie stūres nesēdēju, taču atpakaļceļā(Rišoki vai kaut kā tā bija pilsēta) jau man bija jābrauc, jo tika vesta arī otra mašīna. Taču jau pēc pirmās pusstundas es sapratu ka miegu ciet. Apstājāmies malā, saslapināju seju ar sniegu un uzslēdzu mašīnā auksto gaisu. Līdz lt robežai tiku. Laikam jau sāka iedarboties pierašana un arī tiekot iekšā latvijā vairs mniegs nenāca.
Rezultātā šis bija pagaidām garākais brauciens man,jaunajam šoferim, ko biju piedzīvojusi. Divarpuss stundas pie stūres. Turklāt dabūju iemēģināt arī leišu ceļus. Katrā ziņā, tālbraucējus neapskaužu un kaut ko tādu ilgāku laiku negribēšu atkārtot. Tas protams nav mazinājis manu vēlmi braukt, tikai ar norunu, ka ne ilgāk par stundu. Neesmu vel gatava gariem ceļojumiem