Man nepatīk viņa tēvs. Nepatika, vēl pirms biju viņu satikusi - lielā mērā cirkulējošo ģimenes nostāstu dēļ, jo neviens jau nedomāja, ka mums nāksies tikties, un tik kratīja sirdi. Parasts stāsts - alkoholiķis, bet tāda veida, kurš savā neražā vaino visu pasauli, tikai ne sevi. Dzīvesdrauga bērnības sulīgākās atmiņas ir par to, kā vecāki strīdas - reizēm lietā tiek laistas tupeles - mamma - latino temperamets. Puika tik skatās caur kāpņu spraišļiem. Brr!
Pēcāk sākas atmiņas par to, kā tēvs krāpj mammu (lūdz viņai nestāstīt), no atplīsuša tēva tiek dzītas prom prostitūtas, lai liek mierā maku. Draugiem palīdzot, tēva rumpis jāaizdabū uz gultu. Visi tā dara. Tādi laiki.
Mamma, kā jau sieviete, visu atceras sīkumos. Izrādās, viņš viņai sākumā nemaz neesot paticis. Strādajuši vienā ēkā, sākuši satikties tāpēc, ka viņa gribējusi mācīties angļu valodu - viņš nez kāpēc gribējis mācīties portugāļu. Barteris. Man domāt, viņš bija no tiem šarmantajiem mierā nelicējiem, kas dīc un ņemas tikmēr, kamēr tiek pie sava. Mamma, savukārt, lielas lauku ģimenes bērns, agri palikusi bārene, vecākās māsas aprūpēta un audzināta, laikam ļoti gribēja savu ģimeni. Heh, bet aizdomas viņai jau bijušas. Saderināšanās gredzens paņemts kredītā, par to līgavai pašai vien nācās maksāt. Un tā tas gāja, dzīves vijums piparots visādiem nostāstiem, ilustrējušiem kaut kādu izcilu gara aklumu. Protams, tā kā stāsti nāk no mammas puses, zināms, kurš ir negatīvais varonis.
Medusmēnesis - brauciens pie vīra radiem uz Angliju - pirmā nakts Londonas viesnīcā pēc gara pārlidojuma. Jaunie, ko darīt, iet iepazīt pēc nostāstiem bīstamo laikam jau Soho, jo jaunais vīrs jauno sievu aizved uz pornoķinīti. Tur viņai pārāk nav paticis, tāpēc pēc seansa atgriezušies viesnīcā. Sieva palūdz vīru atnest no mašīnas viņas somiņu, vīrs kā iet, tā pazūd. Nav stundu, nav divas... Nav! Jaunā sieva viena pati svešā vietā, gaida, baiļojas par vīru. Bīstamā Londona, dzirdēts taču... Iet foajē, staigā pa gaiteņiem, izliekas, ka ir no kāda citu cilvēku bariņa. Tās vietas interjeru viņa joprojām spēj aprakstīt sīkās detaļās. Beigās kāds no viesnīcas personāla, ievērojis viņas rūpestus, uzrunā, un tiek izsaukta policija. Te, kur bijis, kur ne, noraizējušos un aktīvai rīcībai gatavo cilvēku pulciņa priekšā parādās jaunais vīrs ar sievas somiņu padusē - kur bijis? pornoķinītī.
Dzīve iet un turpinās, motīvs, kas regulāri atkārtojas, ir tēva tieksme nemaksāt, ja vien iespējams. Mamma regulāri spiesta apmaksāt restorānu rēķinus, kur tiek baroti arī draugi - bez viņas piedalīšanās. Kredīti tiek ņemti, bet ne maksāti. Kaut kā tā tajos laikos varēja. Trakie sešdesmitie, septiņdesmitie. Plus dzeršana. "Es pārnāku majās no darba, nogurusi, bet tur - šis piedzērušais mūlis". Šis teksts viņa iepriekšējai un tagadējai sievai ir kopīgs. Vēl joprojām viņa uzskats ir tāds, ka dzerot var aizdzert problēmas prom. Well... Sievu aizdzēra gan.
Vārdsakot, kad bijām nolikti fakta priekšā, ka divistabu dzīvokli uz nenoteiktu laiku nāksies dalīt ar tēvu un viņa jauno sievu, man bija, maigi izsakoties, jauktas jūtas. Beidzot skatīju vaigā šo dīvaino cilvēku sugas eksemplāru, kas pa šiem gadiem ne reizes nebija piezvanījis, lai apsveiktu savu dēlu dzimšanas dienā - vien lai palūgtu naudu. Kas savu milzīgo māju ar baseinu DĀR pārdevis par bargu naudu, neinvestēja vis citā īpašumā, bet gan sirdsēstu remdēšanai nopirka sev lendroveri un vēl kādu gadiņu dzīvoja, laikam jau tā, kā gribējās, bet, kad ūdens sāka smelties mutē, tad atcerējās par vienīgo dēlu. Kurš spiests smelt viņa sūdus līdz šai dienai.
Kad prasu pastāstīt par tēvu kaut ko pozitīvu, atklājas, ka viņš esot bijis ļoti labs pret dzīvniekiem un mājkalpotājiem. Un par savu māti viņš ļoti rūpējies, apmaksājot kopējas līdz pēdējai stundiņai. Viņas pelnus gan tā arī neesot saņēmies paņemt no krematorijas. Kā arī viņš esot bijis ļoti labs grafiķis un stīgu basists. Kaut kad ļoti sen.
Nu lūk. Un acu priekšā ir šis cilvēks - pliku pauri, eļļainām tādām "kā gan es šeit nokļuvu" acīm, dzērājiem raksturīgo sejaskrāsu. Gludi skuvies. Mazas pēdas, knapi 40. izmērs, mazas, ģļēvas rokas, bieži žestā mutei priekšā... Liels dzērājvēders, beigta akna. Plus iesīkstējuši, novecojuši uzskati "tikai mīkstie mazgā traukus" garā. Tas arī viss.
Mans prāts ir bijis nodarbināts ar šo cilvēku ilgāku laiku, galvenokārt tāpēc, ka nespēju saprast viņu, bet varbūt arī tāpēc, ka saskatu starp mums kaut kādu līdzību. Tikai tad atkal nespēju saprast, kas tā būtu. Varbūt tas, kas ir kopīgs visām dzīvajām būtnēm. Varbūt es pārāk cenšos viņu saprast un identificējos. Kaut kur dziļi man liekas, ka kaut kādā līmenī es viņu labi saprotu.
Sastopoties neizjūtu antipātijas, drīzāk līdzjūtību. Viņam pašlaik viss iet no kalniņa lejā. Man, protams, žēl, ka viņš čakarējis dzdr mammu un zināmā mērā arī viņa bērnību, un kopumā ir tāds šovinistisks dzērājperdelis, taču tagad viņš ir viens vecs nabaga velns, kas visvairāk tomēr ir izčakarējis pats sevi. Un bez tam - visas būtnes kaut kad ir bijušas manas mātes, un, lai cik neticami tas nebūtu, tas nozīmē, ka arī viņš.
Pēcāk sākas atmiņas par to, kā tēvs krāpj mammu (lūdz viņai nestāstīt), no atplīsuša tēva tiek dzītas prom prostitūtas, lai liek mierā maku. Draugiem palīdzot, tēva rumpis jāaizdabū uz gultu. Visi tā dara. Tādi laiki.
Mamma, kā jau sieviete, visu atceras sīkumos. Izrādās, viņš viņai sākumā nemaz neesot paticis. Strādajuši vienā ēkā, sākuši satikties tāpēc, ka viņa gribējusi mācīties angļu valodu - viņš nez kāpēc gribējis mācīties portugāļu. Barteris. Man domāt, viņš bija no tiem šarmantajiem mierā nelicējiem, kas dīc un ņemas tikmēr, kamēr tiek pie sava. Mamma, savukārt, lielas lauku ģimenes bērns, agri palikusi bārene, vecākās māsas aprūpēta un audzināta, laikam ļoti gribēja savu ģimeni. Heh, bet aizdomas viņai jau bijušas. Saderināšanās gredzens paņemts kredītā, par to līgavai pašai vien nācās maksāt. Un tā tas gāja, dzīves vijums piparots visādiem nostāstiem, ilustrējušiem kaut kādu izcilu gara aklumu. Protams, tā kā stāsti nāk no mammas puses, zināms, kurš ir negatīvais varonis.
Medusmēnesis - brauciens pie vīra radiem uz Angliju - pirmā nakts Londonas viesnīcā pēc gara pārlidojuma. Jaunie, ko darīt, iet iepazīt pēc nostāstiem bīstamo laikam jau Soho, jo jaunais vīrs jauno sievu aizved uz pornoķinīti. Tur viņai pārāk nav paticis, tāpēc pēc seansa atgriezušies viesnīcā. Sieva palūdz vīru atnest no mašīnas viņas somiņu, vīrs kā iet, tā pazūd. Nav stundu, nav divas... Nav! Jaunā sieva viena pati svešā vietā, gaida, baiļojas par vīru. Bīstamā Londona, dzirdēts taču... Iet foajē, staigā pa gaiteņiem, izliekas, ka ir no kāda citu cilvēku bariņa. Tās vietas interjeru viņa joprojām spēj aprakstīt sīkās detaļās. Beigās kāds no viesnīcas personāla, ievērojis viņas rūpestus, uzrunā, un tiek izsaukta policija. Te, kur bijis, kur ne, noraizējušos un aktīvai rīcībai gatavo cilvēku pulciņa priekšā parādās jaunais vīrs ar sievas somiņu padusē - kur bijis? pornoķinītī.
Dzīve iet un turpinās, motīvs, kas regulāri atkārtojas, ir tēva tieksme nemaksāt, ja vien iespējams. Mamma regulāri spiesta apmaksāt restorānu rēķinus, kur tiek baroti arī draugi - bez viņas piedalīšanās. Kredīti tiek ņemti, bet ne maksāti. Kaut kā tā tajos laikos varēja. Trakie sešdesmitie, septiņdesmitie. Plus dzeršana. "Es pārnāku majās no darba, nogurusi, bet tur - šis piedzērušais mūlis". Šis teksts viņa iepriekšējai un tagadējai sievai ir kopīgs. Vēl joprojām viņa uzskats ir tāds, ka dzerot var aizdzert problēmas prom. Well... Sievu aizdzēra gan.
Vārdsakot, kad bijām nolikti fakta priekšā, ka divistabu dzīvokli uz nenoteiktu laiku nāksies dalīt ar tēvu un viņa jauno sievu, man bija, maigi izsakoties, jauktas jūtas. Beidzot skatīju vaigā šo dīvaino cilvēku sugas eksemplāru, kas pa šiem gadiem ne reizes nebija piezvanījis, lai apsveiktu savu dēlu dzimšanas dienā - vien lai palūgtu naudu. Kas savu milzīgo māju ar baseinu DĀR pārdevis par bargu naudu, neinvestēja vis citā īpašumā, bet gan sirdsēstu remdēšanai nopirka sev lendroveri un vēl kādu gadiņu dzīvoja, laikam jau tā, kā gribējās, bet, kad ūdens sāka smelties mutē, tad atcerējās par vienīgo dēlu. Kurš spiests smelt viņa sūdus līdz šai dienai.
Kad prasu pastāstīt par tēvu kaut ko pozitīvu, atklājas, ka viņš esot bijis ļoti labs pret dzīvniekiem un mājkalpotājiem. Un par savu māti viņš ļoti rūpējies, apmaksājot kopējas līdz pēdējai stundiņai. Viņas pelnus gan tā arī neesot saņēmies paņemt no krematorijas. Kā arī viņš esot bijis ļoti labs grafiķis un stīgu basists. Kaut kad ļoti sen.
Nu lūk. Un acu priekšā ir šis cilvēks - pliku pauri, eļļainām tādām "kā gan es šeit nokļuvu" acīm, dzērājiem raksturīgo sejaskrāsu. Gludi skuvies. Mazas pēdas, knapi 40. izmērs, mazas, ģļēvas rokas, bieži žestā mutei priekšā... Liels dzērājvēders, beigta akna. Plus iesīkstējuši, novecojuši uzskati "tikai mīkstie mazgā traukus" garā. Tas arī viss.
Mans prāts ir bijis nodarbināts ar šo cilvēku ilgāku laiku, galvenokārt tāpēc, ka nespēju saprast viņu, bet varbūt arī tāpēc, ka saskatu starp mums kaut kādu līdzību. Tikai tad atkal nespēju saprast, kas tā būtu. Varbūt tas, kas ir kopīgs visām dzīvajām būtnēm. Varbūt es pārāk cenšos viņu saprast un identificējos. Kaut kur dziļi man liekas, ka kaut kādā līmenī es viņu labi saprotu.
Sastopoties neizjūtu antipātijas, drīzāk līdzjūtību. Viņam pašlaik viss iet no kalniņa lejā. Man, protams, žēl, ka viņš čakarējis dzdr mammu un zināmā mērā arī viņa bērnību, un kopumā ir tāds šovinistisks dzērājperdelis, taču tagad viņš ir viens vecs nabaga velns, kas visvairāk tomēr ir izčakarējis pats sevi. Un bez tam - visas būtnes kaut kad ir bijušas manas mātes, un, lai cik neticami tas nebūtu, tas nozīmē, ka arī viņš.
padalīties