Kārtējais trešdienas vakars, kad gaidu pārmaiņas- vienalga, vai tas būtu siltāks, pavasarīgāks laiks, vai tā būtu pārvākšanās, nu, vienalga! Un itkā notiek, bet tajā pat laikā, notikumi mani vairāk parauj kā cilvēku ķīselī- viens uz priekšu, kādi pieci atpakaļ.

Šodien ir sakrājušās pāris šādas tādas atziņas, pie kurām esmu nonākusi. Tad jau nu varētu sākt!
1) Zini to sajūtu, kad Tu veic Sīzifa darbu? Nu, kad Tu klintī vel akmeni, bet viņš taču ir galīgi smags- veļas atpakaļ, bet Tu to dari tik un tā? Es zinu! Pēc vakardienas piecu stundu ilgās pavadīšanas pie Judikatūras grāmatas, šodien sapratu, ka es īsti nezinu, cik progresīvi tas man ir izdevies! Tu nezini, kamēr Tev nepasaka, kā Tev ir gājis. Varbūt no malas kāds nabaga Sžifu arī paslavēs- mērķtiecība tomēr ir laba īpašība!

2) Tā enerģijas deva pēc labi padarīta darba! Nemainītu neko pret to.

3) Itkā viss iet uz labu: dabūju dzīvokli, tikšu pie jaunas tehnoloģijas un esmu tikusi vaļā no miiiilzīgajiem rēķiniem, nākamnedēļ oficiāli varēšu atpūsties no divus mēnešus ilgā skrejriteņa skola-kojas-ēst-kojas-mazgāties-uzsmēķēt- mācīties-gulēt-un uz rinķi vien. Bet kaut kā trūkst. Kaut kā vienmēr trūkst!

4) Tā dīvainā sajūta, kad saproti, ka ir lietas un cilvēki, kas ir jāatstāj aiz muguras. Itkā neesmu cilvēks, kam patiktu krāt krāmus un tādas čerņas, neko nav žēl izmest, bet tajā pat laikā, Tu manā vietā nezinātu, kā justies. Tad nu ir tikai viena lieta, ko es iesaku vienmēr-met ārā! Tikai pēc tam nesūdzies tikai, kad kāds to pēc tam savāc (jo vienmēr ir kāds).
Tāda nu ir manas laimes formula- nekā lieka!

Tad nu ar šādu atziņu no Jums šovakar atvados, ne visai pozitīvi, bet ne lieki.
Es domāju, ka pie malas jāmet arī pārmaiņu gaidīšana.as nekam nav vajadzīgs.

Dzīvo šodien! Un ne uz brīdi pat neskaties atpakaļ.