22:57
Man ir paradums nepievērst uzmanību lietām, kuras neatzīstu par uzmanības vērtām, bet šodien vilcienā Sloka - Rīga bija neiespējami nedzirdēt un pirmo reizi mūžā nepārliecināties, ka anekdotes par treniņbiksēs tērptiem jauniešiem ir realitāte.
Saruna apmēram šāda:
- Čo, bļe, ti nahuj, bļe? (agresīvi pagrūž sarunu biedru)
- Pašol ti nahuj, bļe, sovsem ahujel! (grūž pretī)
- Davai, bļe, hvatit vam hujetj! (iejaucas trešais, cenšas nomierināt)
Es biju uz pakaļas ne jau tāpēc, ka ausis sāka vīt, bet tāpēc, ka saruna bija acīmredzami bezjēdzīga, un es, goda vārds, pirmo reizi dzirdēju cilvēkus ar tik trūcīgu vārdu krājumu. Pilnīgi žēl nabadziņu palika.
23:06
Imagine all the people living for today - eju gulēt, un šodien skolas labad taisos darīt NEKO. Pēc eksāmena sapratu, ka esmu savā vietā un fakultāte domāta man. Labi vien ir, ka neaizgāju uz kādu no tām mūžīgo cietēju kaltuvēm - jūtos sekla un priecīga, mācoties par saviem Ministru kabinetiem, Satversmēm un līgumiem, un man nospļauties par izdomātām ciešanām, es mācos būt laimīga.
Kamēr man ir daba, kamēr ģimene un mana Rīga, mērķis un optimisms, acu kaktiņos paslēpies, skropstās ieķēries, es būšu. Biju, esmu un būšu. Un cilvēki nāks un ies, nāks, ies un atkal nāks, bet es palikšu - vienīgā, un neviena cita nebūs man blakus līdz galam. Šī manai personībai pievienotā vērtība dara mani brīvu. Brīvu, tu dzirdi?