13:27
sažņaugtām dūrēm es aizmiedzu acis un cenšos sava sekluma nemanīt
kaut kas manī salūza, sen jau salūza, aizlūza, nolūza, lūza un iznīka
izaugu no sapņiem, nometu ādu, rožainu iedomu apvītu, trausliem cerību strautiņiem gleznotu, zilganu, un tagad tikai jautāt does anybody know what we are living for, un tas ir, kāpēc mēs dzīvojam, draudziņ, vai ne