tapšana

23:56

es, kā jau cilvēks, tipisks un viegli ietekmējams, tikko noskatoties filmu, iedomājos, ka tiešām jāmēģina dzīvot tā, it kā tā būtu pēdējā diena mūžā, es taču pati vienmēr uz rītdienu atlieku, ko varu izdarīt šodien, un pūčojos, un nervozēju par sīkumiem, tas viss ir tik mazsvarīgi - autobusu saraksti, saplīsušas zeķubikses vai nobirusi skropstu tuša - jāmācās dzīvot plašākā kontekstā, un vēl jau tās bailes. ai, ja jūs zinātu, kā es baidos .. no atteikumiem, nepatikšanām, neizpratnes vai izsmiekla, no sāpēm, nāves, vilšanās un zaudējumiem, un ir kaut kā jāmācās tas pārvarēt, vai ne, jo cik tad tālu zaķpastala vispār var aizļepatot, ja no migas baile izlīst?