21:48
Rīga. Vakars. Karstumiņš. +18 °C. Dienas ilgums: 17h 24min.Tik dīvaini ir veidot attiecības ar cilvēkiem, jau iepriekš zinot, ka tas ir pārejoši, ka agri vai vēlu viņi aizies, viņu vietā nāks citi, kas atkal aizies, vienīgais, ar ko paliksi kopā uz mūžiem, esi tu pats. Ikreiz, kad atceros par esošā nepastāvīgumu, pārņem zināma bezcerība, jo nevienam manis pasacītam vārdam, nevienai sabrukušai nervu šūnai, pārdzīvojot par kādu citu, nav bijis jēgas. Respektīvi, nav bijis jēgas ieguldīt savu enerģiju lietās/vietās/cilvēkos, kuri ir aktuāli īstermiņā (ja vien tikai tik, cik pabarot pašapziņu ar domu, ka kādu esi padarījis labāku). Patiesībā vienīgais, kas ir aktuāls ilgtermiņā, ir paša personība un paša dzīve, vai ne, jo no sevis, gribi vai negribi, vaļā netiksi līdz nāve jūs šķirs, protams, ja vien nepastāv dzīve pēc nāves.
Ieguldīšana citos nav efektīva, lai gan par kādu efektivitāti var būt runa, ja nav zināms cilvēka uzdevums? Ja pieņemam, ka uzdevums ir sevis attīstīšana un sagatavošana nākamajam līmenim, tad varam piekrist iepriekš sacītajam ar piebildi, ka, tērējot spēkus apkārtējo uzlabošanā, visbiežāk indivīds ārkārtīgi spēcīgi izjūt, ko nozīmē vilties, tādējādi bagātinot sevi ar jaunu dzīves pieredzi. Savukārt, ja esam šeit, lai radītu pēcnācējus un turpinātu sugu, iepriekš sacītais tiek apgāzts, jo sugas turpināšanas kontekstā ieguldījums citos, piemēram, atvasēs, ir ļoti būtisks, taču negribas ticēt, vai ne, ka esam šeit tikai tāpēc, lai pārotos.
Galu galā, kuram un kāpēc būtu izdevīga sugas turpināšana? Pilnīgi gribot vai negribot jānonāk pie secinājuma, ka tas ir Dievs, taču nevis kristīgā kontekstā, bet kā cilvēces lielākā mīkla ever, kuru diezvai kādam izdosies atrisināt. Tiesa, man kā materiālistei tā pirmā versija par progresu dvēseliskā līmenī patīk labāk, jo tad no esamības vismaz ir kāds labums, taču domas par pēcnāves dzīvi labākos medību laukos vai, piemēram, reinkarnāciju kaut kā nelabi ož pēc pievēršanās kādai no konfesijām, tāpēc labāk par šo tematu neturpināšu, pretējā gadījumā attapšos, pa pasauli sludinādama, ka indulgences ir īsākais ceļš uz labāku dzīvi.
P. S. - Daudz, kas iegūts, bet vēl vairāk ir zaudēts. Man žēl, ko gan citu es varētu teikt, bet pagātni vairs nesasauksi, un ja nu tomēr?
- Ja nu tomēr, tad būs kā tajā pantiņā "(..) Un, ja arī sasiet spēsi,/mezglu izdzēst nevarēsi."