tapšana

20:27

Šodien biju mājās jau ap trijiem un, lasot "Annu Kareņinu", aizmigu. Sapnī redzēju, kā kopā ar viir_chak_ ejam uz antikvariātu, kurā viņa nopērk nelielu manis ieraudzītu grāmatiņu. Vēlāk ejam kopīgās pusdienās uz jau vienā no iepriekšējām naktīm nosapņoto franču ēstuvi/bāru, kurā mums pievienojas Lina, Miks un Rolands, ar kuru saistītas dažas citas nianses. Ir pavasaris, kūst ledus, spīd saule, tāpēc gribam ēst ārā. Ārā, saprotams, nav krēslu, tāpēc no iestādes iznesam pāris ādas dīvanus.
Nākamais, ko atceros, ir milzu kuģis, kuram neredz ne gala, ne malas - tā ir mana darbavieta. Iekļūšana tajā ir sarežģīta, jo jātiek pāri vairākiem milzu žogiem, ko arī ar lielām mokām izdaru. Nokļuvusi vajadzīgajā vietā, nesaprotu, kas man jādara, jo manā priekšā stāv gāzes balons un divi vīrieši, kuri pļāpā par to, cik labi bija, kad viņi bija šajā postenī - varējis zagt cisternām benzīna un pārdot. Joprojām stāvu nesaprašanā, jo ne es māku zagt benzīnu no gāzes balona, ne es rokas iešu smērēt.
Kuģa ainai seko baltu smilšu kalniņš, uz kura aug lazda. Viens no iepriekšminētajiem benzīna zadzējiem mani sauc, fanātiski kliegdams, ka tas ir TAS baltais kapu kalniņš, kuru viņš meklējis jau gadu desmitiem. Saprotu, par ko viņš runā, zinu, ka viir_chak izlasījusi par šo vietu antīkajā grāmatiņā un, aizbildinājusies ar aizņemtību, lūdz turp doties man.
Sākam rakt. Ap mums staigā mācītājs, uzmanīdams katru kustību. Pēc vairāku stundu darba atrodam smiltīs gredzenu ar iegravētu burtu 'G'. Vēl pēc mirkļa vienā no augšējiem zemes slāņiem ieraugu savus humpalsvārkus, kurus noturu par tās mirušās meitenes apģērbu, pa kuras kapu rakņājamies. Pavelku svārkus uz savu pusi, bet tajos ietīts māla pods, pilns ar 1773. gada monētām. Savu atradumu noslēpjam no mācītāja, kurš noteikti būtu gribējis desmito tiesu.
Nākamā aina - esmu savā istabā un zvanu viir_chak_, lai pavēstītu priecīgās ziņas. Viņa top līksma, taču balss tonis mainās, kad viņa paziņo, ka atradums pienākas viņai vienīgajai un viņa tajā nedalīsies - galu galā arī man bijusi iespēja nopirkt grāmatu, taču es to atstāju antikvariātā. Esmu pārsteigta par viņas sacīto, jo pirms tam nebiju iedomājusies par dalīšanu - biju pārlieku priecīga par atradumu. Kad aptveru situāciju, topu nikna, taču telefona zvans mani pamodina.

Man liekas, tas neiedomājamais daudzums monētu ir uz asarām.