00:08
Uzcepu kanēļmaizītes, uzsildīju pienu un noskatījos "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Rīt skolu neapmeklēšu - jātiek vaļā no temperatūras.
P.S. Pēdējo mēnešu laikā no priecīgas pļāpiņas esmu tapusi par agresīvu melanholiķi. Pieņemu, ka tas ir tablešu ietekmē. Jāpārtrauc indēt savs organisms.
Vai varbūt tā ir ģimenes dzīve, kas mani tā mainījusi?
21:10
Rīga. Skaidrs. Ass vējš. +5 °C. Dienas ilgums: 7h 17min.
Garlaicība mani lēnītēm nogalē. Ir tik labi, silti un ērti, ka nāk vēmiens, taču mierinu sevi ar domu - pēc pāris mēnešiem vide ap mani mainīsies un arī dzīvesveidu diktēs pavisam citi apstākļi.
Gribas cīnīties un pierādīt sevi, gribas, lai ir par ko čīkstēt un priecāties. Gribu krist un celties, celties un krist, taču ir grūti izrauties no rutīnas. Varbūt, problēma tajā, ka neesmu atradusi neko tādu, par ko būtu vērts krist un celties, celties un krist, jo ne jau nu par labu atzīmi matemātikā es iešu karot.
Man šķiet, ka es meklēju izaicinājumu.
22:43
Mamma tikko teica, ka ies klosterī, kad būšu nostājusies uz savām kājām. Esot apriebušās intrigas, apriebies domāt, ko ēst, ko ģērbt un kā nopelnīt. Nevis Dieviņu ies meklēt, bet sistēmu, kurā nav jādomā par izdzīvošanu un kurā kāds pasaka priekšā, ko darīt tālāk.
Nezinu, kā viņai palīdzēt, bet, velns, nav taču normāli, ka sieviete labākajos gados tik strauji zaudējusi interesi par dzīvi.
22:53
Nē, es vairs neesmu pārejas vecumā, taču tomēr - kāda jēga no manis šajā pasaulē? Nē, bet patiešām.