12:13
Rītu sāku ar McFlurry ar Lion garšu, šobrīd esmu Valdemāra ielā un mācos darīt garlaicīgāko darbu pasaulē. Atgādiniet, lai nekad vairs neiedomājos, ka varētu ar apdrošināšanu saistīt savu dzīvi ilgāk kā mēnesi. Labi, ka ir, par ko noslēpumaini smaidīt un domāt. Vakardienas pastaiga pa Augu taku Lielupē joprojām neiziet no prāta.
22:51
Esmu zaudējusi sevī tik attīstīto spēju sapņot. Neticu mūžīgai mīlestībai, sapņa piepildījumam, nebeidzamai draudzībai un laimes sajūtai. Nezinu, varbūt mēs paaudze tāda - par agru atmostamies realitātē, zaudējot ticību saviem spēkiem. Nezinu, varbūt es vienīgā tāda. Agrāk bija tik daudz, ko nopirkt, nopelnīt, sasniegt un izcīnīt, savukārt tagad nav vairs nekā. Esmu padevusies - vairs neredzu jēgu domāt par lietām, kuras nekad nespēšu paveikt. Un, godīgi sakot,
bļeģ. Man tikko sametās neērti par to, ka stāstu to šeit, ka vispār par to runāju, turklāt uzdrīkstos to darīt publiski. Labi, viss,
nahuj vajag. Labu nakti.
23:19
Nedomājot un nerunājot par to miskasti, kas manī šovakar, vēlējos uzteikt sevi par domu satikt Maritu. Nezinu, kāpēc tā, bet šī diena kopumā man lika domāt un tas, šķiet, ir labi. Tas, kā nekā, nav darīts labi sen. Tik aizrautīgi rosījos pa tagadni, pa šeit un tagad esošo un taustāmo, ka domāšana par to, kas ar mani patiesībā notiek, jau sen vairs nebija ne prātā.
Laikam jau pirmā darbdiena ir tā, kas izsitusi mani no ikdienas ritma. Sarosījusies tā Justīne, kas tik mērķtiecīgi rakstīja zinātniski pētniecisko darbu, cīnoties ar sevi, saviem mazvērtības kompleksiem, slinkumu un apšaubāmo intelektu.