00:35
Atrodos tādā kā nogaidošā pozīcijā. Nekustos, nestrādāju, nemācos un necenšos. Kā sēnes pēc lietus, dīgst aizdomas, ka riskēju garām palaist dzīvi, to īsto dzīvi, kuru visi tik aizrautīgi bauda un izdzīvo. Ir jāsāk kaut ko darīt, ja nevēlos līdz trīsdesmit gadu vecumam dzīvot kopā ar vecākiem, mokoties ar to izcili pretīgo sajūtu, kas rodas, dzīvojot uz citu rēķina. Pirmdien ir pirmā darba diena, taču nekāda pacilājuma nav - neapmierina piedāvātais atalgojums, taču prasmju, iemaņu un zināšanu labad jāiet vien ir. Varbūt nākotnē noderēs.Izjūtu vajadzību pēc pārmaiņām, nepieciešamību pēc sevis pierādīšanas. Gribu izdarīt to, ko vecāki izdarīt nav pratuši, gribu izaudzināt sevi par stipru cilvēku, kas jebkurā laikā spējīgs uz jebko. Sāku prātot, vai man gadījumā nav pārmēru mazas ambīcijas un pārlieku attīstīta spēja pielāgoties apstākļiem, kas tad arī būtu galvenie iemesli, kāpēc nevaru, nedaru, jo, uz personīgo pieredzi atsaucoties, varu apliecināt, ka, ja vien mana vēlēšanās pēc kā labāka, augstāka un neapmierinātība ar esošo ir pietiekami spēcīgas, varu visu.