19:34
Trešo nakti pēc kārtas es murgoju. Vispirms bija kāja, kuru nogriezu, pēdējās divās naktīs tās ir lapsenes, kas man nesaudzīgi uzbrūk. Esmu vairāk mirusi kā dzīva. Visu rītu slīku asarās un biedēju nabaga skolēnus, staigājot pa ģimnāziju sarkanām, saraudātām acīm. Vadzis ir pilns, man nav spēka. Vairs nezinu, kā lai saglābj situāciju, šķiet, ka nākamgad vairs nevarēšu lepoties ar to, ka esmu literāts. Cīnos piekto gadu un tagad, kad sestais ir deguna galā, sāk šķist, ka viss beidzies, ka dzīve piefiksējusi pašas radīto kļūdu un steidzas to labot, cenšoties mani pārcelt pie tiem, kuru sabiedrību esmu pelnījusi. Tā jau man likās - tas viss ir pārpratums. Nekad līdz galam neesmu sapratusi, ko daru blakus tik gudriem, brīnišķīgiem cilvēkiem, vienmēr licies, ka neesmu to pelnījusi, jo manā galvā ir tukšums vai, kā jau reiz teicu, esmu pats seklumiņš.Visu nedēļu vajā dīvaina iedoma, ka varbūt vajadzētu aiziet uz baznīcu. Varbūt tas līdzētu, iespējams es sajustos balta un tīra, un noticētu, ka neiespējamais ir iespējams. Pēdējo reizi tur biju, šķiet, pagājušajā vasarā, kad ome lūdza, lai mēs ar L. aizejam apskatīties, cik skaista baznīca uzcelta Mažeiķu mikrorajonā. Skaista jau skaista - nevaru noliegt.
Secināju, ka nevienā no lomām, kuras man dzīve uzticējusi, nevaru saukties pat par viduvējību, jo esmu draņķīgs draugs, kurš tik ļoti iegrimis savās problēmās, ka neprot nedz atlicināt laiku, lai pajautātu, kā iet, nedz sniegt atbalstu vai, īsāk sakot, ņem, neko nedodot pretī; esmu neizdevies skolēns, kurš vienmēr pamanās iekāpt sūdos, kurus vēsā mierā citi spēj apiet; esmu slikta meita, jo neattaisnoju vecāku cerības, neprotu vairot siltumu, kopības izjūtu ģimenē un, visbeidzot, esmu nepanesams sievišķis ar noslieci uz moralizēšanu un fobiju pret normālām, monogāmām attiecībām.
Pie velna, esmu nogurusi. Viss. Jauku vakaru, draudziņi. Pateicos par ilūziju, ka tapu uzklausīta, un atvainojos par to, ka visbiežāk šeit ielienu, lai padalītos bēdās, ne priekos, kuru arī, starp citu, ir ne mazums.