02:26
Ieradāmies pie omes, šamā uz galda sakrāmējusi ēdienu kalnus, atvērusi visas skābēto gurķu un kāpostu burkas un vēl sazin ko. Galds bija tik ļoti nokrauts, ka man likās - tādu pārtikas rezervju pietiktu vismaz diviem gadiem. Māte, kā parasti, sūdzējās par tēvu, omei arī sāpe - krustmāte (t.i. - manas mātes māsa) pateikusi to un šito, izdarījusi tā un šitā. Vārdu sakot, viņas diskutēja tik skaļi, tik aizrautīgi un tik aizvainoti, ka man visai drīz sāka sāpēt galva, tāpēc izdomāju, ka ir īstais laiks pazust un paciemoties pie saviem mīļajiem kaimiņiem. Liels bija mans pārsteigums, kad kaimiņu mājā mani sagaidīja vien Jonas, ģimenes galva, kurš nekautrējās stāstīt, ka pārējie ģimenes locekļi devušies uz čuhņu, ar nosaukumu Užliekne, lai kautu cūku. Mani, maigi sakot, šokēja tas, ka cilvēkiem Ziemassvētku vakarā nav nekā labāka, ko darīt. Drausmas! Es vēl saprastu un nešausminātos, ja Jonas būtu teicis:"Mana sieva un bērni aizgāja uz mežu cirst eglīti" , bet viņš, pavisam mierīgi, bez liekām emocijām, tā, it kā cūkas slaktēšana Ziemassvētku vakarā būtu pavisam parasta lieta, izdvesa, ka viņi ir aizbraukuši kaut to nabaga lopiņu.Kad šokēta un visādi citādi satriekta pārrados uz omes māju, mamma jau bija sākusi rotāt 30 cm augstu plastmasas brīnumu, kuru nodēvēja par Ziemassvētku eglīti. Starp citu, kad rotāšana bija galā, eglīte izskatījās visai ciešami, spītējot gan saviem, gan rotājumu nedabiski mazajiem izmēriem. Vienīgā lieta, kas mani nedaudz samulsināja, bija tas, ka, jau pieminēto eglīti, mamma nolēma novietot uz ledusskapja un nekādi nebija pierunājama transportēt plastmasas radījumu un kādu cienīgāku vietu, uz tādu, kas Ziemassvētku eglītei piedienētu vairāk. Pēcāk iedomājos, ka nolikt eglīti uz ledusskapja bija gudri no mātes puses, jo, ledusskapi virinot, acis ikreiz skatīja egli, tādējādi atgādinot, ka ir svētki un jāsmaida, un jātēlo debesu laime tā, kā to parasti mēdz darīt svētku reizēs.
Ziemassvētku mielasts sastāvēja no visādu veidu zivju ēdieniem, jo ome paziņoja, ka Svētvakarā gaļu ēst nedrīkst. Tad nu sēdējām ar omi un mammu pie galda, ēdām zivju ēdienus, viņas kratīja sirdis un es devu visgudrus padomus un čakarējos ap sarkanajām, nekvalitatīvajām svecēm, kuras kusa, pilēdamas jokainos virzienos. Vēl mēs zīlējām ar zirņiem. No maisa, aizverot acis, bija jāizvelk saujiņa zirņu. Ja izvilcies pāra skaitlis, tad šogad būs precinieks, ja nepāra - nebūs. Izvilku veselus 70, māte - 77, ome - 17.
Pie galda sēdēt bija visnotaļ jauki, bet labais reiz beidzas. Galds tika novākts un mēs, uz dīvāna sasēdušas, skatījāmies televizoru. Es, protams, saprotu, ka ome ir ļoti ticīgs cilvēks un dumjas svētku filmas ar Santa Klausu galvenajā lomā nav viņas gaumē, taču dievkalpojuma translācija tiešraidē no Viļņas, bija no manis par daudz prasīts. Nesaprotu, kā var skatīties baznīcu pa televizoru. Minēto iemeslu dēļ aizgāju gulēt jau ap plkst. 20:00, taču nevarētu teikt, ka mans miegs izvērtās patīkams, jo jāsāk jau ar to vien, ka istabā nebija vairāk par 15°C. Vien no rīta pamanīju, ka mana siltā dvaša kūp balta kā dūmi, saskaroties ar auksto gaisu. Un arī sapņi bija tādi jokaini.
Pārējās dienas līdzinājās aprakstītajai, izņemot to, ka baznīcas vietā mēs skatījāmies visdebīlāko filmu, ko jebkad esmu redzējusi - Spaidermenu. Labi, aiz cieņas pret bērniem un vīriešiem, es paklusēšu par pašu Zirnekļcilvēku, taču tas džeks zaļajā kostīmā, kurš skaitās ļaunais, gan bija visidiotiskākais, ko jebkad esmu redzējusi. Pārējos vakaros bija jāskatās visādi svētku koncerti, kur pilnā sparā skanēja leišu šlāgeri.
Satiku arī to skuķi, kurš kauj cūkas. Viņa nav mainījusies, vien viņas matu krāsa, vēl vairāk nekā vasarā, atgādina par čurām. Bet jā. Pasēdējām viņas istabā, noriju visas konfektes, kas bija uz viņas galda, uzzināju jaunākās baumas un arī runāt vairs nebija īsti ko, tāpēc biju gatava sirsnīgi pateikties viņas jokainajam brālim, kurš gluži laikā, izdomāja, ka viņam noteikti man jāparāda tas, ka viņš pieslēdzis viasat un tagad var skatīties arī latviešu programmas, no kurām - jāpiebilst - neko nesaprot. Puisis nudien sajūsminājās un iepriecināts berzēja rokas pa savai modei, kad iesēdos viņa gultā un sāku skatīties latviešu tv3. Tiesa - viņš berzē rokas ikreiz, kad izdodas piesaistīt kāda interesi, tāpēc tas nav nekas neparasts.
Patiesībā - laukos nekas nav mainījies, vien gadalaiks cits. Tur joprojām ir mana laimīgā jociņ-spociņ zeme.Varbūt nedaudz nepiemērota Ziemassvētkiem, nepielāgota civilizācijas prasībām, taču tas nebūt nemainīja faktu, ka ap sirdi bija silti. Tas laikam ir svarīgākais.