20:35
Mamma ir forša. Sajūsmināta ienesās manā istabā un iegrūda man rokās jaunu, glītu maciņu, teikdama, ka neesot varējusi skatīties, kā es vazājos apkārt ar maku, kuram virsū uzdrukātas pelītes.
Smuks, smuks tas jaunais maks. Tiesa - es pati ko tādu neatļautos.
Vienīgais - mazs, nav vietas visām manām biļetītēm, vizītkartītēm un vēl visādām figņām, kas man šo un to nozīmē, un kuras glabāju gadiem. Dāvinātam zirgam, protams, zobos neskatās un, galu galā, kāpēc lai tas simboliski neiezīmētu jaunas dzīves sākumu? Tādas dzīves, kur nav maku ar pelītēm, bezjēdzīgas melanholijas un vēl visu pārējo lietu, kuras tagad nemāku uzskaitīt, bet kuras man traucē dzīvot. Vsjo! Par jaunu dzīvi! Par labāku dzīvi!
Ja runājam bez lieka patosa un par ikdienišķākām tēmām, tad gribēju padalīties ar to, ka svētdien mums ir
family trip pie omes uz Lietuvu. Ziemassvētkus svinēsim. Patiesībā mani tas priecē, jo man te, Rīgā, nekad nav bijuši tādi īsti Ziemassvētki, tādi, kādus rāda filmās, tāpēc esmu sadomājusies, ka
moš tur būs.
21:16
Par skolu runājot, gribēju piemetināt, ka esmu samīlējusies un iemīlējusies savā klases kolektīvā. Agrāk, kad bija Anita, man bija labi un nenāca prātā ne doma, ka vajadzētu ar viņiem visiem sapazīties tuvāk. Tagad ir Dace un arī ir labi, bet tā jocīgi sagadījies, ka pēdējās nedēļas laikā sanācis mazāk kontaktēt, tāpēc man atlika sarunāties ar pārējiem, no kuriem man, taisnību sakot, vienmēr bijis nedaudz bail.
Atklājās jauna pasaule. Jutos kā Kolumbs. Izrādās - man apkārt ir sasodīti jauki cilvēki. Tas man bija pārsteigums un lielākais šī gada atklājums. Vot.
Skolas sakarā man, kā kārtīgai skolniecei, jāpiemin sava liecība. Neesmu nesekmīga nevienā priekšmetā un, salīdzinot ar pagājušo gadu, kurā mans klupšanas akmens bija matemātika, šogad esmu nomācījusies visnotaļ normālā līmenī. Protams - ir lieta, kas neliek man mieru. Tās ir manas 22 neattaisnotās stundas. Es ceru, ka tās neviens, izņemot Kudumas k-dzi, nav pamanījis. Pretējā gadījumā - man bail domāt par to, ko viņi ar mani darīs.
Un, patiesībā, šodien nemaz nebija tik slikti. Sadāvināju vairākiem savas
uzmistrotās dāvanas, pati saņēmu vairākas dāvaniņas, no kurām es vēlētos uzteikt Daces dāvināto .. rīvi, pēcāk pasēdēju iekš
ai lav jū kopā ar visu
klases ziedu. Es gan nevarētu teikt, ka jūtos ļoti, ļoti iederīga tur, taču neērtības sajūta, kas pārņēma agrāk viņu visu klātbūtnē, ir pazudusi. Viņi ir tiešām jauki cilvēki, kā izrādās. Galu galā - man atlicis vien pusotrs gads, ko mācīties vidusskolā, un būtu muļķīgi nebaudīt skolas dzīvi pēc pilnas programmas.