| šodiena. |
[1. Feb 2007|23:27] |
| [ | g-stāvoklis: |
| | artistic | ] |
| [ | skan |
| | Nelly Furtado | ] |
Pamostoties, šorīt, no murga par krievu valodas skolotāju, kas māca fiziku. Nogulēju līdz pēdējām, tādējādi neatstājot laiku, pat brokastīm.(kā vienmēr) Izejot no mājām ieraudzīju vissatriecošāko mēnesi ever. Ejot uz autobusu pa lielceļu pēdas grima dziļajā sniegā. Autobusa pieturā ierastās pelēkās masas un sievietes skatiens manā virzienā, izpūšot cigarešu dūmus. Tā kā ir 1. februāris, autobusa biļetes maksā 30 sant. Tādēļ, kad kāds iekāpa autobusā, autobusa šoforis, katram to atgādināja. Izkāpjot no autobusa, aizejot uz skolu nenosalu, lieliski, tas tiek panākts ar diviem zeķu pāriem, trīs džemperiem un diviem cimdu pāriem. Skola, Kitija atkal nerunā, kas to, lai zin, es arī dažreiz nerunāju.
Pēcpusdienā bijām uz kino, laba filma, tieši tas ko vajag. Pēcāk gāju uz aptieku, lai varētu iegādāties divas 1,3mm resnas adatas un divas 1,7 resnas katetras. Satiku Agnesi ar Katrīnu, ejot no Barona centra un vecrīgas pusi sagribējās ēst, bet man gribas vienmēr ēst. Braucām mājās ar 25 autobusu, kapēc ne. Viņas šonakt paliek pie manis, kapēc ne, uz piepūšamā matrača blakus istabā. Ejot no autobusa galapunkta gribējās ātrāk siltumā un sausumā, tāpēc nogriezāmies vienu ceļu par agru, neļķu ielā, izrādās, ka ši ceļš neder, tāpēc gājām tālāk pa dāliju ielu, ejot gar māju no sētas izskrēja suns, tātad atpakaļ vairs iet nevarējām, bet tad pēkšņi, tiešām negaidīti, iela beidzās. Priekšā bija milzīga sniega kaudze, pāri nelielam dārzam varēju redzēt savas mājas, kas lika saprast, ka kaut kas jādara, tāpēc rāpāmies pāri sētai, uzrāpusies uz sētas nobijos, jo domāju, ka piemājas dārziņu sargā suns, bet tad agnese pārsvieda kōlu pāri un nekas neatlika, kā vien rāpties pāri, skrienot pāri laukam likās, ka sen neesmu darijus neko, jo sirds dauzijās kā traka, bet es taču pati biju traka, vasarā. Nākošās sētas pārvarēšana bija vēl grūtāka, jo viņa bija parasta drāšu sēta, kurai nav tik viegli tikt pāri, bet mēs varam visu, tā dažreiz liekas. trīsdesmitrīs minūtes norunāju ar oskaru pa telefonu. Katrīnas šī vakara jautājums mums abām ir ''es labāk izskatos no priekšas, vai profilā?''
Brūna istaba visa pilna ar smaržīgām svecēm, ļoti meitenīgi. Kapēc ne. |
|
|