Nu jā. Darbs ir. Bet dzīves vairs nav.
No vienas puses, nav nemaz tik viegli būt pusvadītājam. Pa iepriekšējiem 2 gadiem, kad es pat uz tualeti bez saskaņošanas ar tiešo vadītāju aiziet nevarēju, visgrūtākais ir domāt ar savu galvu. Ātri pieņemt lēmumus. Pašai. Un zināt, ka no tā lēmuma daudz kas būs atkarīgs...
Tik daudz ko nākas darīt pirmo reizi (nevajadzēja to visiem draugiem novēlēt pirms Z-svētkiem :)).
Bet ir ok. Jo dienas jūtu, kā mana pašpārliecinātība aug augumā. Un tā brīvā minūtē, skatoties kā vējā šūpojas koku galotnes, es tikai domāju, ka būs labi. Dabūju taču ko gribēju.

Un sabiedriskā dzīve..Janvārī neviena nedēļas nogale nav bez pasākuma/ ballītes utt.. Šonedēļ pat divas. Manā ta vecumā!
Vārdu sakot tā nu man iet: darbs - ballīte - darbs. Bērnus audzināt vairs laika nav, cerams, ka izaugs paši savā nodabā..