— Tas ir A.

— O! — iesaucās Sivēns.

— Nevis O, bet A, — ēzelītis bargi sacīja. — Tu nedzirdi? Vai varbūt tu iedomājies, ka tu esi gudrāks par Kristoferu Robinu?

— Jā, — teica Sivēns. — Tas ir, nē, — viņš steidzīgi izlaboja un pienāca tuvāk.

— Kristofers Robins sacīja, ka tas ir A, un tas būs A, kamēr kāds tam neuzklups virsū, — I-ā stingri piemetināja.

Sivēns tūlīt palēcās atpakaļ un sāka ostīt savas vijolītes.

— Vai tu zini, ko nozīmē A, Sivēntiņ?

— Nē, I-ā, nezinu.

— Tas nozīmē Mācības, tas nozīmē Izglītību, tas nozīmē visas tās lietas, kuru jums ar Pūku nav. Redzi, ko nozīmē A.

— Ak, tā, — Sivēns sacīja. — Es gribēju teikt, vai tiešām? — viņš steidzīgi paskaidroja.

— Vari man ticēt. Visi, kas te Mežā nāk un iet, saka: «Tas jau ir tikai I-ā, viņš neskaitās.» Viņi staigā apkārt un ņirgājas: «Ha-ha!» Bet vai viņi ko zina par A? Neko viņi nezina. Viņiem tie ir tikai trīs sprunguļi. Bez izglītotiem Ļaudīm, ievēro, Sivēntiņ, Izglītotiem Ļaudīm, nevis kaut kādiem Pūkiem vai Sivēniem, — tas ir liels un brīnišķīgs A. Nevis — viņš piezīmēja, — kaut kas nesaprotams, kam var muļķīgi pūst elpu virsū.

Sivēns bailīgi atkāpās un, glābiņu meklēdams, apskatījās apkārt.