|
Oct. 31st, 2008|10:56 am |
To ka pasaule saiet uz īso, sapnī vēl nebiju redzējusi.
plūstošo smilšu kalni, kas acīm redzami aug lielāki un lielāki- bet ja gadās uzkāpt smilšu kalnā- tas ierauj sevī, neļaujot pat apdomāties,
ūdens, kura līmenis paaugstinās acīmredzami un sastāvs tam izmainās tik ļoti, ka kuģi vienkārši visi kā viens sāk grimt ostā stāvot.
debesis, kuras ir ar tumši zili violētiem mākoņiem sarkanām maliņām un mākoņi skrien ātri , ātri. reibst galva un ir bailes to redzot. |
|