saaku atkal aizdomaaties par cilveekiem un manaam attieciibaam ar tiem... ir tik jociigi apzinaties, ka lielaakoties manas attieciibas (vienkaarsi savstarpeejaas attieciibas) nosaka manas sajuutas, nevis logiski spriedumi.. ir jociigi, ka ir cilveeki, kurus buutiibaa ljoti maz paziistu, bet vienkaarsi tiem uzticos.. bez nekaada logiska un pamatota iemesla, bet man sagaadaa prieksu sarunas ar siem cilveekiem, man sagadaa prieku, ka tiem viss ir kaartiibaa, un skumjas, kad taa nav, lai arii buutiibaa mani tas nemaz neskar (laikam vienkaarsi esmu paaraak emocionaala). Varbuut tas, ka priecaajos vai skumstu veel ir ok (man biezi gadaas priecaaties par visaadaam jociigaam lietaam un saliidzinosi, tas nebuut nav jociigi), bet nesaprotu, kapeec taa uzticos.. un ja veel dziivee visiem tik ljoti uzticeetos, bet taa nav.. parasti man vajag laiku, lai uzticeetos, bet daziem vienkaarsi... ne no saa, ne taa..
notiek lielaa mantu pakosana un es vairs iisti nesaprotu, ko man janjem liidzi - jo galu galaa dziivot pavisam tur netaisos :/ bet vispaar taads reizee satraukums un skumjas sirdii - nu gruuti man ir savas vietas atstaasanu.
Nu bet buus jau labi (vismaz jaamierina sevi).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |