September 21st, 2005

• Saruna, kuru negribot dzirdēju SuperNeto
• 9/21/05 10:17 pm
• Ļoti sirdi plosoša saruna, kas manām ausīm bija lemta tikai kādu pusminūti, bet atstāja graujošu iespaidu un lika padomāt par dzīvi...
  
  Es civēks mierīgi skatos pirkt persikus vai nē, te pēkšņi ienāk veikalā sieviete (nu varbūt tā ap 40), kas diezgan skaļā balsī runā pa mobilo telefonu, sarunas saturu aptuveni citēju:
  "...viņš mani nekad nav mīlējis...viņš man to šodien pateica, ka nekad nav mani mīlējis...jā, nekad nav mīlējis...
  "...es viņam jautāju, tad kāpēc tu mani precēji, ja nemīlēji un viņš atbildēja, ka vienkārši bija pienācis laiks..."
  Tālāk vairs negribēju klausīties, bet mani pārņēma domas, kāda jēga pēc ilgiem laulībā nodzīvotiem gadiem sāpināt to otru cilvēku, kurš ar tevi ir bijis kopā gan priekos, gan bēdās, un pateikt tik skarbus vārdus. Vai nav labāk pievērt savu muti un ciesties līdz nāve šķirs? Vai varbūt es esmu pārāk egoistiska un varbūt tas otrais vairs nevarēja to izturēt un nolēma sākt jaunu dzīvi?
  
  Es jau nezinu, bet šoks ar kādu sieviete runāja pa telefonu, lika man padomāt; varbūt atteikties no attiecību smaguma, ja reiz beigās tāpat visi šķirsimies.
• 0 commentsLeave a comment