Patreiz mana dzīve ir atkarīga no citas sievietes želastības. Tas ir derdzīgi un plosa manu sirdi. Es jūtos nemīlēta, nevajadzīga, negribēta un nenovērtēta. Tomēr es turpinu visu šo šarādi.
Varbūt es patreiz esmu iedzērusi nedaudz vairāk nekā vajadzētu. Tomēr. Es esmu iemīlējusies. Varbūt tomēr nē... varbūt es vienkārši izjūtu ārkārtīgi lielu pieķeršanos. Tas otrs cilvēks. Tam es esmu vajadzīga, lai kliedētu garlaicību un vientulību. Tas sāpina. Ļoti.
Kad es sēžu darba sapulcēs es pie sevis klusām dungoju:
Sit on my face, and tell me that you love me I'll sit on your face and tell you I love you, too I love to hear you ORALIZE When I'm between your thighs You blow me away
Sit on my face and let my lips embrace you I'll sit on your face and THEN I'LL LOVE YOU TRULY Life can be fine if we both sixty-nine IF WE sit on our faces in all sorts of places and play 'Till we're blown away
Ir man tāda viena draudzene kura nekad nedzird ko es saku. Es skatos viņas acīs redzu tur kaut kas kustās un šaudās bet tam nav nekāda sakara ar mani. Viss virpuļo ap viņu. Tomēr es nesūdzos man ir labi. Es neko neprasu un nekas netiek prasīts no manis.