lago

ja tu zinātu, cik ļoti "kaut"

kā un kaut varētu uztupināt manu galvu uz cita ķermeņa? būtu vieglāk?

Pirmais, ko es iegādāšos ir jaunas brilles, es apsolu, jaunkundzīt! - tā es saku sev.
Šorīt grūtības piecelties, miega valgi smagi, neņometā kosmētika lipina acis pa jaunam ciet, nekāds "labrīt" no tā tikai "brīt" vafrētu paņemt. Vēlāk - kafija, elementārā krūzīte, kunģī iemesti ēdiena gabali, 4x atkārtota dziesma, šodien esmu uzķērusies uz tās.
kā Tev šodien mākoņi garām peld? Šodien te ir saule, kāda tā ir Tev?
es nokrāsoju matus. Tu redzi? Momentāli sakopta sajūta. Ne -a, bet -āka, jā.
Un lēnā gliemežgaitā taisamies uz izeju, kaut kam ārā jānotiek. Pa dubļaino pasauli jāpaslauka ietves savām jaunajām džīnām.

Protams, ka man nepatīk iesnas un sāpīgā berzēšanās kaklā. Protams, ka tas bija tikai laika jautājums, kad es saņemtos atvienot viņu no portāla. Tālāk nezinu, varbūt tomēr uzrakstīt vēstuli? Kopš ierados šeit, viņš man ne rindiņas nav rakstījis.
Ticu un ceru uz to, ka nākamnedēļ esmu pieņemta. Rīkoties, jā.
Esmu aseksuāla. Pretrunīga. Platoniskā mīlestība. Tādas ir vēlmes iegrožotas noaugušajā galvā. No pieres lobās nost āda, kā raižpilnas domas un vainas sajūta.
Jā, vainas sajūta iedarbina vairogdziedzeri. Ja es gribēšu kļūt atkal tieva, sākšu justies vainīga par visu un visiem!
Jaunas bikses manā tukšajā kontā un bardakā ietītā drēbju skapī. Nācās, aj, cik nepatīkami, nācās saprast, ka beidzot jāpieņem tas, ka nav jēgas spīlēties vēlmju izmērā. Ak, kā sāpēja... BET.. ak, cik ļoti patiesības ir tajā!
Es biju uz 2vām darba intervijām, Tu zini, kā man gāja, jā... Tas būtu labs iesākums, Tu aŗi zini, vai ne?

p.s. man Tevis pietrūkst! pasveicini Pēteri, jo es zinu, ka esi tur..

damn... uzrakstīju, bet viena taustiņu kombinācija visu aizdzēsa prom. Varbūt tā arī vajadzēja. Dažas lapiņas ir domātas ugunij.
Bet es gribu pateikt skaļi, ka no šā brīža teiksim tikai taisnību un neko vairāk kā taisnību!
Un kas Tev būtu slēpjams?

šodien arī debesis pinkšķ! par visiem smalkajiem grēkiem.
es graužu sēkliņas, pieskatu bērnus un skatīšos "Love in the time of cholera", pirma bija grāmata, tagad filma, gribas salīdzināt.
papiņš grib tikties un es tik novilcinu. tomēr, pēc tam, kad apjēdzu, ka nekur viena nebraukšu, satikties vairs tik dedzīgas vajadzības nav. un ar katru dienu ta vajadzība zūd. zinu, ka šādi spēlēties nedrīkst, tāpēc vienā skaistā dienā saņemšos un izkustināšu savu pēcpusi. betr, ne jau tad, kad debesis smilkst!

Ja, kapec gan nepajautat Gvinetai, ka vina tiek gala ar visu, berniem, est gatavosanu? Vai, ja, kapec nepajautat vel kadam, ka vins tiek gala... ja, galu gala, kapec nedzivot uz vienas jautajuma zimes? un ta pa kripatinai atbildiba tiek uzvelta visiem citiem un tad atliek tikai dzivot pec tam atbildem, vienkarsi?

es visu varu, visam jasanak, visam jaizlauzas cauri, vismaz japamegina.
protams, arkartigi liela maka sedet maja un neko nedarit, but ta ka bunkuriti, sava mazaja pasaulite un meginat nelaist klat arejas pasaules slapjumu. tada maza atbrivosanas depresija, kad neko negribas... bet nevar jau uz ilgi laiku sita iesunot. nedrikt!
nekas, tas viss ir pardzivojams.
ka jau visu lidz sim pardzivoju. bet negribas izdzivot, gribas dzivot...