lago

Noliku kulbu ar bērnu zem puķes lapām un bērns sajūsmināts ar tām runājās un smaidīja. Tagad puķe zaļos, kuplos utt..

Visu laiku sanāk mānīties pret pašas gribu.

Mazliet salduma devas un domas par trenažieriem. Romantiskais kino (jau treškārt redzētais) un zvans, kas neko nepasaka.
Šodiena tāda drūma. Un meitiņa nemierīga.

Ak, cik gan ilgs laiks pagājis! Un tagad kārojas atgūt kādu gabaliņu iekavēta, nezināma laika!

Kaitinos it kā tāpēc paliktu vieglāk!
Ir taču piektdienas vakars un kārtējā nedēļa, kad nekur neiederos... tik savās četrās sienās!

Cik tad palicis?

Neesot vienai pašai ir pagrūti. Cītīgāk gaidu citu sākumu. Vienkārši beidzot sagribējās pabūt vienai, pilnībā! Un tas otrs varēs būt man blakus - kaut visu laiku... Tikai - mans ķermenis! Mans!!!

Ai, īstenībā pārāk pelēka diena, aizklīdis suns un brāļa jaka mugurā, kur vēders izskatās kā arbūzs labākajos kilogramos! Nekas, man tikai gribētos fotoaparātu, lai iemūžinātu pēdējo posmu...

Kaut-kur-aizlidot-kāre vēl joprojām sēž iekšā.

>Visi aizveram durvis uz savām istabām un vēl klusiņām savā nodabā čubinamies, jo šis laiks ir katram savs, ne vairāk un ne mazāk!

>Es saņēmu violetus, mammas adītus pirkstaiņus.

>Rīt pie ārsta. Šoreiz tiešām gribas, lai viss būtu kārtībā - viscaur.