lago

Pieskaros lūpām. Ar vēju, ko noķeru uz ielas.
Pieskaros dvēselei, kuru izrauju no sevis,
no sevis, kas mutuļo bangās pārvēršot dusmas.

Pieskaros tēlam, kas neļauj man mierīgi aizvērt acis,
jo parādās kā rēgs,
kas baida tumsu un aizmigšanu.

Es sapurināju savu galvu
līdz tā iesāpējās
no sastieptiem muskuļiem...

Es rīkojos neapdomīgi
un pavasaris mani pavedināja.
Tagad es mēģinu rīkoties pati,
bet esmu pieradināta...

Mīļumam!

Es izkāpu pieturā, kurai vajadzēja braukt garām,
manas kājas lēnām šūpo manu augumu;
Es eju to ceļu, kuru bija jābrauc
un skatos, kāda pasaule paveras apkārt
un dzirdu, kā viņa smejas par mani,
jo esmu izkāpusi nepareizajā pieturā.

Es virinu plakstus
pret saules spožo uzdrīkstēšanos,
piesedzu pieri ar rokām,
lai nenodod bālums, kas ieperinājies
sejā un apkārt tai dabiskajā laukā.
Bālums lai nenodod,
jo tāda es esmu no rītiem.

Un es vēl joprojām nesaprotu,
kas īsti notika tad, kad man vajadzēja iet.
Kas notika tad, kad vajadzēja braukt.
Kas notika tad, kad vajadzēja teikt.

Un tagad...
Tagad paveras iespēja visu reizē...
Saņemt aiz apkakles un ieaudzēt sevī.

Bet nespēju es saņemties,
lai izlemtu.

Neizlēmība.
Un pieradums.