lago

Es aizmirsu to lietus mākoņa ēnu,
kas vilkās pār manu galvu;
es aizmirsu to lietu,
kas mani mērcēja;
tagad es neaizmirstu,
bet visu laiku atceros,
kur biju salijusi....

Visu laiku galvā kaut kas uzkrājies, tas novērojums, ka trotuārs pamazām kļūst par smilšu taku. Zemes ceļu.
Kāpēc man tas ir tik svarīgi?

Tagad būtu jāuztraucas par citām lietām. Kas šķietami aizņem svarīgāko plauktiņu. Tomēr nav, nav iedvesmas uztraukties. Gribās prom, prom, prom...

eņģeli?
Tu mani dzirdi, lai cik kluss būtu sauciens,
caur zvaigznēm uz zemi,
caur zemi pie manis...
caur mani uz Tevi...
Saklausi mani, eņģel,
un paņem uz saviem spārniem,
uz mirkli,
lai man dota iespēja nokrist.
Lai Tev būtu iespēja noķert.

Es domāju, ka būs viegli. Bet nav.
Muļķe, muļķe!