lago

Es lūdzu mammu, lai viņa uz kādām trim nedēļām ieliek mani trako namā. Viņa domāja, ka tas ir joks! Viņa kļūdījās. Sarkanās švīkas uz rokām to pierāda!

Šodien jau jūtu to pulsējošo, smacīgo... Kas iekšā vārās. Vēl vārgi centieni, bet apņemšanās aug. Vismaz novest līdz galam šo smirdīgo iesāktību! Nevarētu teikt, ka atkal dzīvoju. Kad būšu pabeigusi šo šausmu stāstu, kurā es dzīvoju pašlaik, tad arī būšu brīva. Tagad esmu tikai miza. Kura asiņo.

Nespēja piedot un aizmirst - tās ir šausmas, kas pārņem vakaros, naktīs, kad miers aizskrien prom tik ātri, ka dažbrīd liekas, viņa nemaz nav bijis! Es gribu mieru! Mieru, kas vienkārši saņem mani aiz rokas un ved spēlēties smilškastē. Lai atgūtu savaldīšanos.

Es kliedzu un bļauju. Es dusmojos. Un tāda es esmu. Ļauna. No tā, ka mani nesaprot! Lai gan - es taču esmu sūds, kas nespēj saprast pats sevi! Nav nekāds brīnums!

Domas par lidošanu ir aizvirzījušās dibenplānā! Iespējams, ka tas ir labi!