Tāds apātisks noskaņojums. Zbizdings nāca, nāca, līdz galam neatnāca. Un tā nu pusceļā uz Zbizdings tagad mēģinu analizēt radušos ķepīgo masu no-nekā. VTO? Ko jūs! Vakar, kad PNN piesējās pieļurbājies lisagolovijs, sapratu, ka tūlīt, tūlīt sāksies feminisma lēkme. Un sākās. Ārprāc, TIE vīrieši!!!
Tai pat laikā šodien gribējās pazvanīt J.O. Bet rokas necēlās. Sazvanīju senu draudzeni, uzzināju, ka viņa slimnīcā, automātiski radās plāns braukt uz Jelgavu viņu apciemot - ceturtdien. Un jau automātiska doma aizvest viņai skaistus ziedus, manuprāt vest banānus kļuvis banāli!
Nu kur ir tas kaucamais? Kur ir tas iemesls, lai būtu miers mājās un visiem labs prāts? Man un mans labs prāts?
Kretinius nezvana vairs. Vismaz! Pēdējo reizi, kad viņš bija izteicis "labdien", teicu, ka "jūs sajaucāt numurus" un strauji pukstošu sirdi noliku klausuli. Vecāki sēdēja telpā. Mazā skraidīja apkārt. Un es ar skrejoši pukstošu sirdi sēdēju un mazliet trīsēju. Un nemaz nemēģināju skatīties uz tēvu, jo zināju, ka viņš jautājoši uz mani skatījās. Tas man par to, ka izpļāpāju vecākiem, ka viņš uzzinājis numuru. Sabļāvāmies viens uz otru un atkal bija miers mājās.
Kā mammuks teica - jāatlaiž viņš. Man tas rūgtums nepalīdzēs.
Visam pa vidu savu mob. brālim atdāvināju un iegādājos jaunu - sarkanu Nokia. Apmierinājums. Un naudas tērēšanas mānija atkāpusies. Konta stāvoklis - varētu vēlēties krietni labāku.
Rīt ieplānota grāmatnīcu ķemmēšana. Un jau radušies plāni nedēļas nogalē uz istādi kādu aiziet. Tātad - partijas uzdevums - izzināt jaunāko info par kultūras pasākumiem Rīgā tuvākajā laikā.
Šodienas rezultāts - mazajai jauna gultiņa, matracītis, barošanas krēsliņš un daži jauni apakškrekliņi.
Un gaiss šodien pēc lietus bija tik svaigs. Un viss šķita tā pēkšņi saplaucis un sazaļojis. Tā pēkšņi man tas atklājās - viss jau ir spilgi zaļš. Un tas ir tas skaistais zaļums,kas man patīk. Tik-tikko zaļums!
Nu re - daudz maz dvēsele atklāta. Palika vieglāk. Kaut kā. Sen nebiju guvusi tādu baudījumu no rakstīšanas.
Tai pat laikā šodien gribējās pazvanīt J.O. Bet rokas necēlās. Sazvanīju senu draudzeni, uzzināju, ka viņa slimnīcā, automātiski radās plāns braukt uz Jelgavu viņu apciemot - ceturtdien. Un jau automātiska doma aizvest viņai skaistus ziedus, manuprāt vest banānus kļuvis banāli!
Nu kur ir tas kaucamais? Kur ir tas iemesls, lai būtu miers mājās un visiem labs prāts? Man un mans labs prāts?
Kretinius nezvana vairs. Vismaz! Pēdējo reizi, kad viņš bija izteicis "labdien", teicu, ka "jūs sajaucāt numurus" un strauji pukstošu sirdi noliku klausuli. Vecāki sēdēja telpā. Mazā skraidīja apkārt. Un es ar skrejoši pukstošu sirdi sēdēju un mazliet trīsēju. Un nemaz nemēģināju skatīties uz tēvu, jo zināju, ka viņš jautājoši uz mani skatījās. Tas man par to, ka izpļāpāju vecākiem, ka viņš uzzinājis numuru. Sabļāvāmies viens uz otru un atkal bija miers mājās.
Kā mammuks teica - jāatlaiž viņš. Man tas rūgtums nepalīdzēs.
Visam pa vidu savu mob. brālim atdāvināju un iegādājos jaunu - sarkanu Nokia. Apmierinājums. Un naudas tērēšanas mānija atkāpusies. Konta stāvoklis - varētu vēlēties krietni labāku.
Rīt ieplānota grāmatnīcu ķemmēšana. Un jau radušies plāni nedēļas nogalē uz istādi kādu aiziet. Tātad - partijas uzdevums - izzināt jaunāko info par kultūras pasākumiem Rīgā tuvākajā laikā.
Šodienas rezultāts - mazajai jauna gultiņa, matracītis, barošanas krēsliņš un daži jauni apakškrekliņi.
Un gaiss šodien pēc lietus bija tik svaigs. Un viss šķita tā pēkšņi saplaucis un sazaļojis. Tā pēkšņi man tas atklājās - viss jau ir spilgi zaļš. Un tas ir tas skaistais zaļums,kas man patīk. Tik-tikko zaļums!
Nu re - daudz maz dvēsele atklāta. Palika vieglāk. Kaut kā. Sen nebiju guvusi tādu baudījumu no rakstīšanas.