lago

[..]Полночь. Ни звезды, ни огня. Пустая дорога, ворота, закрытые двери, -
и в безмолвии жутком
черного ветра, ревущего в небе и рвущего море, человек остается
наедине с рассудком.
[..]

--> shis ir skaists --> Он улыбается: белые зубы на темном лице, и улыбка его
сверкает, как солнечный свет.
[..]

[Эйс Kриге. Бесприютное сердце]

Es domāju, vai, ja viņš zvanītu šodien - vai es dzirdētu? Vai es paceltu un runātu?

Vai arī noskatītos,kā telefons vibrē un apgaismojas... Līdz apklust un nodziest?

Kā tad ir pareizi?

Es nemāku tēlot, ka nekas nav bijis! Tā nav mana stihija!
Bet es nemāku nesatraukties. Es nemāku bez emocijām. Bez jūtām!

Atkal šīs dziesmas mani skumdina. It kā būtu speciāli atmiņu izraisošas!

Vai tā ir tikai vakara himna - atcerēties mīlestību?