lago

"Tu zini, ka es Tevi mílu!"

"Es uzzinaashu Tavu noslpeepumu", vinjsh teica savai dveeselai, kas smaidiija, taa domiigi, it kaa nosleepumainas gaismas apspiideeta. Smaidiija par cilveeka centiibu.
"Es sapratiishu Tevi!" vinjsh teica sirdij, kas raudziijaas uz vinju skumjaam, mierpilnaam, bet aizmiglotaam aciim. Jo saapeeja cilveeka centieni paarveerst visu logjiskaa skaidrojumu virknee, kas liidzinaajaas shkjeutnjainiem akmenjiem juurmalas sakarsushaas smiltiis.
Cilveeks nesaprata, ka sirdij jaaljauj pashai izdziivot savu neizskaidrojamo...

Cilveeks gribeeja uzzinaat visu, kas vinjam likaas nesaprotams, kas bija vinjaa...

Cilveeks aizgaaja bojaa... jo nebija vairs nekaa, ko izzinaat. Dziive bija palikusi pashsaprotama.

Cilveekam ir nepiecieshamiiba nezinaat!

Atcerieties bút uzmanígi! Ar vélmém! Tás varot piepildíties!

Tá teica káds gudrs cilvéks. Nezináms. Iespéjams, aizmirsts...

Un, ja moka nedroshiiba un ilgi jaadomaa - labaak neveeleeties neko! Jo veelaak vairs nebuus iespeejas paardomaat!

Veelmes ir svariigas.

Es saprotu. Nav jau vajadziigi paskaidrojumi.
Tu esi pieskaaries zvaigzneem. Ar kveelajaam, gaistoshaam aciim.
Es nejautaaju. Un Tu neatbildi.
Lai nerastos koliizija.
Lai nerastos pieradums.


Jo vairaak teejas un kafijas dzeru, jo diivainaak saaku domaat. Jo miiklainaak dzirdeet.
Nez kaapeec iekshienee savairojushaas balsis. Tai iekshienee, kuru neviens neredz un pat nenojaushs!

Shii nav atklaasme!

Es vienkaarshi ar lielu, resnu mietu situ laiku liidz vareeshu izstiept spaarnus jaunam lidojumam!