lago

Beidzot atkal esmu. Lai gan, lai kas manii buutu, veel nelaizh valjaa... Tomeer esmu!

Zheel, ka nevar taa, ka, ja jau viss iet labi, tad viss. Nevis taa, ka ir lietas, kur viss ok, bet ir arii lietas, kur nav nekas ok. Zheel, ka jaabuut sabalanseetam labajam un sliktajam! Es labpraat labajaa vien dziivotu, bet slikto... Par to rakstiitu graamatas kaa par veesturi!

Aizdomajos... Varbuut es izmantoju? Varbuut esmu atkariiga?
Un taapeec es veel joprojaam mekleeju. Lai gan - ja cilveekam katru dienu, nuu, bezmaz vai katru, naakas klausiities, kaa otrs taisaas braukt prom... tad, protams, naakas padomaat par to, kur shiis attieciibas novediis. Taapeec nedriikst iekjerties taa, ka pliisiis sirds! Jaaseko liidzi notikumiem uzmaniigi.

Tik daudz darbu, bet nogurums... Apnikums... Briizhiem paariet. Bet tad atkal, kaa bumerangs, atnaak atpakalj. Noshkjeljot dalju manas drosmes kjertiesklaat.
Khe! Khe!
Saap plaushas. Briizhiem. Vai tas irn o smeekjeeshanas?

Taa ir naivaa lago.

Dereetu sakravaat mantas un doties uz to saules daarzu, kur mani gaida ugunsputns.

Es veeleetos pabuut tur - tai pljavaa, tai koku eenaa, tai saules staraa... kur varu pabuut tikai es... tikai es pati...

Ko noziimee - ieklausiities sevii?

Vai aizlaviities no pasaules, kad taa piedaavaa sevi?

Esmu tik ljoti nogurusi. Ljoti...

Mamma slimniicaa. Es baidiijos. Bet vinja smaidiija. Nu jau ir labaak.
Slimniicas ie baisas. Lai arii vaina nav tik liela. Tomeer baisi!