lago

Vakardienas garastaavoklja mainjas noveda pie Kikone... Man tik ljoti liels prieks, ka vinjsh mani piemin. Varbuut tieshaam esmu vinjam kautkas... Kaads puteklis uz uzvalka! Bet prieks bija paarnjeemis. Tieshi to man vajadzeeja - kaut satikt vinju uz briidi un pabuut blakus. Pastaaveet, pasalt. Liidz ar to jutu, kaa atgriezhas lago. Un mees abas smaidiijaam!
Un vinja man piedeva!

aiz maza kalna,
kas manas acis ir,
aiz mazas upes,
kas manas lūpas ir,
sēž priekā sarāvies čiekurs,
kuram dzīve dāvā dzīvi.

aiz mazām pasaules ēnām,
kas mana tumsa ir,
aiz mazas debess velves,
kas mana baznīca ir,
sēžu es - izstiepusies gara
no kārtējās devas;
no sniekliem;
no soliem;
no idejām, baudām un oļiem;

mani lutina šīsdienas apjausma
par saules esamību!

krītu ceļos Tavā priekšā,
lai Tu mani ieraudzītu ar saules gaismas
apspīdētu galvu;
krītu ceļos Tavā priekšā,
lai Tu spētu skatītites acīs tik dziļi
līdz atklājas skatienam dvēseles migla.

bet Tu klusē,
jo nesaproti...
Tu mulsi smaidi,
jo nesaproti...
kāpēc nokritu ceļos;

Tu neproti skatītites acīs.

Kraukļa bībele iziet tautās!

Es atkal saistiishu savu briiviibu. bet es tikshu aaraa no tiem tiikliem. Savaadaak nemaz nemeedz buut.
Maajaas neesmu bijusi chetras nedeeljas. Kaa lai tagad tur ierodos?Kaa no citas pasaules...?

Un man uzdaavinaaja zarinju no viinogulaaja!